Trieste – lielākā ostas pilsēta Itālijas ziemeļos. Netālu no tās atrodas Duino, neliels ciemats pie Adrijas jūras.
Trieste – lielākā ostas pilsēta Itālijas ziemeļos. Netālu no tās atrodas Duino, neliels ciemats pie Adrijas jūras. Tajā izvietojusies Apvienotās pasaules koledžas Itālijas skola. Te valda maigs Vidusjūras klimats, ir daudz saulainu un jauku dienu.
Koledžā Duino izglītojas 70 jauniešu no visām pasaules malām. Mācību korpusi un studentu rezidences (kopmītnes) atrodas jūras krastā. Studenti dzīvo istabiņās pa diviem vai trijiem. Pasniedzēji arī ir no visas pasaules. Šajā koledžā zinības apguvis baušķenieks Kaspars Cimermanis un mācīsies skaistkalnietis Guntars Štubis. Lappusē saruna ar abiem puišiem.
– Kas jūs mudināja piedalīties konkursā un kādi pārbaudījumi bija jāiztur, lai iegūtu tiesības divus gadus studēt šajā prestižajā koledžā, turklāt nemaksājot par to gandrīz neko?
Kaspars: «Viss sākās bezgala prozaiski. Mamma vakarā iedeva izlasīt «Dienā» publicēto sludinājumu, un es, daudz neprātodams, aizsūtīju pieteikumu. Vēlāk bija jāiesniedz raksturojumi, rekomendācijas, jāizstrādā neliels pētniecisks darbs. Es biju sagatavojis aprakstu par tūrisma industrijas attīstības iespējām Bauskā.»
Guntars: «Kad nolēmu piedalīties šajā konkursā, biju noskaņots cīnīties līdz galam. Mans pētījums savukārt bija par pieaugušo izglītības iespējām Skaistkalnē.»
– Kā to izskaidrot, ka divu gadu laikā jau otrais jaunietis tieši no Bauskas rajona iztur visus pārbaudījumus un iegūst tiesības mācīties šajā koledžā?
Guntars: «Laikam jau te ir intelektuāli augsti attīstīti jaunieši. Ja nopietni, lielu ieguldījumu manā veiksmē deva piedalīšanās debašu kustībā. Tur apguvu prasmes prezentēt savu viedokli, māku uzstāties, nebaidīties un nemulst svešas auditorijas priekšā.»
Kaspars: «Debatēs iemāca runāt un pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Pārrunās noderēja tā informācija, ko ieguvu, gatavojot dažādus debašu tematus. Man arī teica, ka tādam tumšmatainam būšot vieglāk iejusties Itālijas vidē. Kaut gan tas jau nav noteicošais, jo Apvienotajā pasaules koledžā (UWC) mācās jaunieši no visas pasaules.»
Tālāk sarunā vadošo lomu uzņēmās Guntars, jo viņam bija daudz ko pavaicāt Kasparam par diviem Itālijā pavadītajiem gadiem, kas viņam vēl tikai priekšā.
– Kam īpaši jāgatavojas, braucot uz Itāliju?
– Vajadzīga drosme, pārliecība par savām spējām. Jācenšas labi iekārtoties. Jāpaņem angļulatviešu vārdnīca, bet kopumā par mācībām nav daudz jāuztraucas, iespēju slinkot tur nebūs. Īpaši liela slodze ir pirmajā mācību gadā. Noteikti izvēlies kādas sporta aktivitātes, vispār centies daudz kur iesaistīties. Tas noderēs valodas apguvē, paplašināsies arī draugu un paziņu loks.
– Kuri mācību priekšmeti bija interesantākie, kas sagādāja grūtības?
– Tur ir ļoti augstā tehniskā un zinātnes līmenī iekārtotas laboratorijas. Tādās bija interesanti strādāt un apgūt iemaņas fizikā, ķīmijā. Patika vēstures nodarbības. Tās noritēja pavisam citādāk nekā pie mums. Visa uzmanība vērsta studentu patstāvīgajam izpētes darbam. Matemātiku izvēlējos apgūt augstākajā pakāpē. Nebija viegli, bet tiku ar to galā.
– Ar ko tavas iegūtās zināšanas Itālijā atšķiras no tā, ko būtu iemācījies, beidzot vidusskolu Latvijā?
– Kā jau teicu, tur nav laika «muļķa laišanai», jāmācās ir ļoti daudz. Noteikti ir aktīvi jāsporto, jo tas noņem garīgo nogurumu. Interesantas ir dažādas sociālās prakses. Par studijām UWC maksā arī stipendiju – 100000 liru mēnesī. Tas būtu apmēram 30 latu. Galvenā atšķirība no Latvijas vidusskolām – ir daudz patstāvīgo darbu. Neviens tevi nedzen un arī nelūdzas. Tur neviens nešpiko, tas gluži vienkārši nav pieņemts. Nav arī tādu «brīnumu» kā šopavasar Latvijā, kad par naudu bija iespējams dabūt eksāmenu jautājumus vai arī nopirkt vietu augstskolā. Beidzot UWC, iespējams iestāties pasaules jebkurā universitātē. Problēmas var rasties vienīgi Latvijā.
– ???
– Tā nu tas diemžēl ir. Joprojām mūsu Izglītības un zinātnes ministrijā nav izstrādāti nosacījumi, pēc kādiem ārzemēs iegūtais diploms ir pielīdzināms Latvijas vidējo izglītību apliecinošam dokumentam. Piemēram, Policijas akadēmijā uz mani skatījās kā uz retu eksemplāru. Iegūt augstāko izglītību ārzemēs – tas ir vilinoši, bet arī ļoti dārgi. Te nepieciešams meklēt sponsoru.
– Bija taču brīži, kad nevajadzēja domāt tikai par mācībām?
– Otrajā mācību gadā brīvā laika kļuva nedaudz vairāk. Man bija autovadītāja apliecība, uzticēja nelielu autobusiņu, ar kuru kādu laiku vedu citus studentus izbraukumos. No sporta aktivitātēm biju izvēlējies kalnu slēpošanu, baudīju Alpu sniegu. Nedaudz apguvu klintīs kāpšanu, tas tādām asākām emocijām. Daudz peldēju. Ūdens jūrā ir ļoti sāļš. Ejot uz pludmali, ieteicams ņemt līdzi saldūdeni, lai pēc peldes varētu vismaz muti izskalot. Jūrā var lēkt arī no klintīm, protams, cik kuram drosmes pietiek. Varu teikt, ka redzēju pasauli, apceļoju arī Itāliju: iepazinu Romu, Venēciju. Sadraudzējos ar citiem jauniešiem un, mājās braucot, paciemojos Vīnē, Slovēnijā, Polijā.
– Ballītes un meitenes…
– Latvijā tās noteikti ir skaistākas. Jaunieši tur labprāt pavada laiku krodziņos, bet viņi tur nenodzeras. Tā ir tīkama laika kavēšana pie glāzes vīna labas mūzikas pavadījumā. Mūzika tāda pati, kāda skan pie mums, varbūt vienīgi vairāk ir Latīņamerikas ritmu. Atšķirībā no mums, Itālijā izklaides sarīkojumus aktīvi apmeklē arī vecāki cilvēki. Trīsdesmitgadnieki jautri izklaidējas, dejo, dzied kopā ar jauniešiem. Cilvēki nav tik kompleksaini kā te. Ļaudis tur daudz vairāk nodarbojas ar sportu: spēlē futbolu, volejbolu.
– Vai ir arī kaut kas tāds, ko tu nožēlo, ko esi zaudējis?
– Varbūt nav vairs tik labas latviešu valodas zināšanas, «pieklibo» gramatika. Nedaudz esmu atpalicis no sabiedriski politiskajām norisēm Latvijā. Bet Itālijā jau arī nedzīvoju kā maisā. Informāciju var atrast internetā, ar elektroniskā pasta palīdzību sazinājos ar draugiem Latvijā. Neslinkoju, vēstules rakstot. Brīvdienās braucu uz Latviju.
– Ko esi ieguvis, kas mainījies tavā raksturā?
– Divi Itālijā nodzīvotie gadi saistīsies ar milzīgu daudzumu visādu atgadījumu. Esmu kļuvis drošāks, gan jau arī gudrāks un prasīgāks pret dzīvi, sabiedrību, arī pret šeit, Latvijā, piedāvāto servisu. Esmu iestājies augstskolā un vasaras mēnešiem sameklējis darbu. Strādājot ceru neaizmirst itāliešu valodas zināšanas.
– Vai tu vēl gribētu turpināt mācības Itālijā?
– Tagad tūlīt ne. Esmu sailgojies pēc Latvijas dabas, draugiem. Bet pēc augstskolas beigšanas maģistra grādu labprāt iegūtu arī ārzemēs. Tas varētu būt atkal Itālijā.
GUNTARS ŠTUBIS
No Skaistkalnes pagasta. Pabeidzis Skaistkalnes vidusskolas 10. klasi. Interesē humanitārās zinātnes, filosofija. Šopavasar, stājoties UWC, uz vienu vietu bija 50 studētgribētāju. Guntars iekļuva trīs labāko vidū un augusta beigās dosies divus gadus mācīties Apvienotajā pasaules koledžā Itālijā.
KASPARS CIMERMANIS
Dzīvo Ceraukstē. No 1. līdz 11. klasei mācījies Bauskas 1. vidusskolā. Labas zināšanas matemātikā, ekonomikas jomā. Interesē vēsture. Kopš 1997. gada augusta studējis Apvienotajā pasaules koledžā (UWC) Itālijā. Šopavasar to absolvēja. Pirms diviem gadiem, stājoties UWC, izturējis konkursu – 90 pretendentu uz vienu vietu.
