Bauskas Svētā Georgija draudzes mācītājs Tēvs Jevgeņijs stāsta par ikonu jeb svētbilžu nozīmi pareizticībā.
Bauskas Svētā Georgija draudzes mācītājs Tēvs Jevgeņijs stāsta par ikonu jeb svētbilžu nozīmi pareizticībā.
Laicīgās un gara pasaules saplūsme
– Vārds «ikona» tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ‘attēls’. Ikonu glezniecība ir Jaunās Derības tradīcija. Līdz Jēzus Kristus atnākšanai Dievu neviens nebija redzējis, un Vecajā Derībā bija noteikts aizliegums Viņu attēlot. Šajā laikposmā Dieva tēls atklājās praviešu rakstos.
Pirmo reizi miesīgu Dieva attēlu pasaule ieraudzīja Jēzū Kristū. Jāņa evaņģēlija 8. nodaļas 7. pantā Kristus saka: «Ja jūs mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu. Tagad jūs viņu jau pazīstat un esat viņu redzējuši.»
Ikona ir pareizticības augstākais mākslinieciskais sasniegums. Tajā apvienota Evaņģēlija vēsts, Dieva godāšana, līniju un formu apgarotība. Nekādā ziņā ikonu nevar uzskatīt par vienkāršu «svētu» bildīti, portretu vai notikuma ilustrāciju. Svētbilde atklāj mūžīgo un dievišķo īstenību, kas atrodas ārpus šīs zemes realitātes. Ikonā harmoniski saplūst divas pasaules – fiziskā (laicīgā) un garīgā, Dieva iedvesmotā. Man gribētos ikonas nosaukt par logiem, caur kuriem cilvēks var ielūkoties Tā Kunga valstībā.
Vispirms sāk gleznot nimbu
Svētbildes tradicionāli attēlo apgarotas, dievišķas būtnes cilvēka izskatā. Svētos, kuri bijuši reālas vēsturiskas personas, rāda kā Kristus atspulgus. Dievmāti attēlo dziļā pateicībā par to, ka Dieva Dēls kļuva par zemes cilvēku. Bieži glezno visdažādākos Bībeles sižetus, atgādinot par notikumiem, kas ikvienam kristietim ir ļoti svarīgi.
Senkrievu klasiskās ikonas gleznoja uz koka dēlīšiem ar temperas krāsām. Tika izstrādāts kanons, kas noteica kompozīcijas vispārējo shēmu, atsevišķu detaļu attēlojumu un krāsu pielietojumu. Lai kanonu saglabātu, bija radīti paraugi ar norādījumiem, kā gleznojami atsevišķi sižeti un svētie.
Ikonu kompozicionālā struktūra saistīta ar attēlojamo figūru noteiktu novietojumu plaknē. Iespējams, ka gleznošanu sāka ar nimba jeb oreola vietas izvēli. Galvenās figūras nimbs vienmēr atradās kompozīcijas virsotnē, veidojot trīsstūri. Nosacītā trīsstūra katra mala bija vienāda ar ikonas platumu.
Ikonu glezniecībā izmantota tā dēvētā apgrieztā perspektīva – pilnīgs pretstats vienīgajai mūsu izpratnē pareizajai lineārajai perspektīvai. Šīs metodes izmantošana, visticamāk, saistīta ar attēlojamā objekta filosofisko jēgu.
Simbolizē cilvēka vienotību ar Dievu
Pareizticīgo baznīcā ikonas izvietotas stingrā kārtībā. Ienācējs dievnamā vispirms nokļūst priekštelpā, kas paredzēta domu sakārtošanai, lai atvērtos Dievam.
Baznīcas galvenā vieta ir altāris. No pārējās telpas altāri atdala ikonostass – svētbilžu siena. Lielajās katedrālēs atrodas milzīgi daudzstāvu ikonostasi. Bauskas pareizticīgo baznīcas ikonostass ir neliels, svētbildes tajā novietotas divos līmeņos. Ikonostass baznīcā simbolizē cilvēka vienotību ar Dievu.
Svētbilžu sienas centrālo daļu sauc par Debesu Vārtiem. Tiem ir svarīga loma dievkalpojumu mistērijā, jo caur Debesu Vārtiem iziet Jēzus Kristus. Vārtu labajā pusē vienmēr novieto ikonu, kurā attēlots Kristus, bet kreisajā pusē – Dievmātes ikonu, pa labi no Kristus atrodas ikona par godu tam svētajam, kura vārdā nosaukts dievnams. Bauskas pareizticīgo baznīcas patrons ir svētais Lielmoceklis Georgijs. Mūsu dievnamam pieder vairākas svētbildes ar Georgija attēlu.
Pareizticībā visvairāk godināto un pielūgto svēto ikonas novieto arī ikonostasa augšdaļā, kreisa- jā pusē un pie sienām. Parasti šo svētbilžu priekšā aizdedzina sveces un lūdz. Kad lūgšana tiek izteikta, uzlūkojot ikonu, tad cilvēks garā savienojas ar svēto, kura palīdzību viņš gaida. Ikona pastiprina lūgšanu, dara to spēcīgāku, ļauj apjaust Dieva valstības tuvumu kā realitāti.
