Brunavas pagasta «Siliņi», kur kādreiz bija pārceltuve, atrodas pašā Mēmeles krastā. Jau vairāk nekā četrus gadu desmitus šeit dzīvo Olga Bojaste, nedaudz mazāk – viņas meita Ieva Melne.
Brunavas pagasta «Siliņi», kur kādreiz bija pārceltuve, atrodas pašā Mēmeles krastā. Jau vairāk nekā četrus gadu desmitus šeit dzīvo Olga Bojaste, nedaudz mazāk – viņas meita Ieva Melne.
Saglabājies tikai prožektors
Katrai lauku sētai mēdz būt savs ritms, kas, reiz iesākts, gadu gadiem paliek nemainīgs. «Siliņi» ilgu laiku bija stratēģiski svarīgs punkts, jo šeit jau pirms Otrā pasaules kara atradās pārceltuve, kas savienoja divus tagadējos pagastus – Brunavu un Skaistkalni. Arī pēc kara pārcēlājiem bija darbs un šajā amatā iemanījās Bojastmāte un arī viņas meitas. Vienulaik jāstrādā bija pat augu diennakti. Upei pāri cēla ne tikai ar laivu, bet arī ar plostu. Daudz Mēmeles kreisā krasta iedzīvotāju zirgu pajūgos brauca uz Skaistkalni. Interesanti, ka posmā no Skaistkalnes līdz Jaunsaulei uz Mēmeles bija ierīkotas trīs pārceltuves.
Pagājuši jau divi gadu desmiti, kopš pārceltuves ir likvidētas, jo Skaistkalnē un pie Jaunsaules skolas uzbūvēja tiltus. Siliņos šādas būves nav, un reizumis kāds cilvēks jāpārved pāri upei. No kādreizējā inventāra nekas nav palicis pāri, – vienīgi prožektors, kas tumšajās stundās apgaismoja upi.
Divējādas attiecības
Ieva Melne saka: «Es varu dziedāt dziesmu ar citādiem vārdiem – nevis pie jūras, bet pie upes dzīve mana. Mēmele man ir gandrīz kā otrs cilvēks. Nekas tā nespēj nomierināt kā pelde klusā vietiņā netālu no mājām. Upes dibens tur ir gluds, gandrīz kā izbetonēts. Vasarā un tajā laikā, kad varu peldēties, jūtos vislabāk. Ziemā ir grūtāk. Mēmele ir mūs mocījusi, taču nespēju iedomāties dzīvesvietu bez upes.»
Olga Bojaste šogad nosvinēja 80. dzimšanas dienu, bet peldēt viņa neprot un nav sajutusi ūdeņu pievilcību, kaut gan dzimusi Ūdensvīra zvaigznājā. Brunaviete atceras, ka bērnībā dīķī slīkusi, un kopš tā laika ūdeņi viņu nav vilinājuši. Bet baiļu no tiem arī nav, – neskaitāmi daudz reižu pāri upei stūrēta laiva. Arī agros pavasaros, kad pali vēl nav noskrējuši. Lielā ūdenī bijis jāizdomā, kā laivu pareizi iegrozīt, lai to neaiznes tālu uz leju pa straumei. Olgas kundze bilst: «Es pat nejūtu, ka tepat blakus ir tā upe.»
Ekstrā produkcija Centrāltirgum
Kaut gan O. Bojastei jau ir tik cienījams vecums, viņa divas reizes nedēļā brauc uz Rīgas Centrāltirgu. Jau gadu desmitus ilgi rīdziniekiem tiek piedāvāts svaigs krējums, biezpiens un olas. Brunavietei daudz vērojumu sakrājies. Pēdējā laikā aizvien vairāk pamanāms, ka ir bagāti ļaudis, kuri santīmus neskaita, bet otri knapina katru kapeiciņu. Olgas kundzes mazbērni, Ilze un Dzintars, kuri dzīvo un strādā Rīgā, ir omītei sacījuši, lai taču neplēšas. Viņi iedos tik daudz naudas, lai pietiktu iztikšanai. Vecmāmuļai ir savi nelokāmi principi – no citiem neko nelienēt un negaidīt, kamēr kāds ko pienesīs klāt. Tā viņas abas ar meitu apkopj trīs pienīgas gotiņas, kuplu vistu pulciņu un gatavo produkciju tirgum. Pilsētniekiem labi garšo Bojastmātes gatavotais biezpiens un arī siers. Šovasar viņa pat filmēta un rādīta televīzijā.
Upe plūst bez apstājas, ar domām ir tāpat. Siliņu saimnieces vēl daudz ko stāstīja un atcerējās, arī kaimiņus, kas dzīvo tajā pašā Mēmeles krastā – Meikšānu un Purviņu ģimenes, ar kurām laba saprašanās.
