Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Joprojām gaidām lasītāju vēstules.
Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Joprojām gaidām lasītāju vēstules.
Dažkārt sievietes pat nenojauš, kādas sekas var būt pārlieku lielai uzticībai pret… labāko draudzeni.
Mūsu ģimenē divpadsmit laulības gados nebija nekādu problēmu ar uzticību. Dzīvojām laukos. Vīrs strādāja par traktoristu, es – kolhoza kantorī par grāmatvedi, un iztikām labi. Problēmas sākās, kad pajuka kolhozi. Vispirms darbu zaudēja vīrs, tad štatu samazināšanas dēļ atlaida mani. Nekādas lielās saimniecības, kas ļautu turēties uz ūdens, mums nebija. Māca bezizeja.
Kāda Latvijas rajona nomalē (tomēr pietiekami labā vietā) nomira vecāmamma. Viņai palika… «līvāniete» un ap 40 hektāru zemes un meža. Radinieki piedāvāja pārcelties uz dzīvi tur. Mēs ilgi neprātojām.
Jaunajā dzīvesvietā mūsu ģimene atplauka, turklāt sastapu brīnišķīgu (hm, hm) draudzeni un domubiedri – kaimiņieni Zitu. Mums saskanēja visur, turklāt viņa bija tikko šķīrusies un man vajadzēja viņu mierināt. Pēc padoma un atbalsta viņa nāca pie manis arvien biežāk, līdz tas pārvērtās tādā kā rutīnā. Kopā ravējām dārzus, viena otrai palīdzējām mājas darbos. Viņa šad tad palika arī pa nakti pie mums, kad sarunās aizrāvāmies līdz dziļai krēslai un viņai bija slinkums iet mājās. Par ko tikai mēs runājām! Es viņai izkratīju sirdi līdz pēdējai šūniņai, šķita, ka viņa arī. Zita man kā labākajai draudzenei atklāja, kā viņa pat vīriešus valdzinājusi un vīru slepus krāpusi!
Neizplūdīšu sīkumos. Kādu dienu mans dārgais īsi un konkrēti pateica: «Viss! Es aizeju!» Skrēju izmisumā pie draudzenes uz kaimiņmāju, jo bija pienācis laiks, kad man vajadzēja kādu tuvu cilvēku, lai nesajuktu prātā. Apskrējās dūša, kad ieraudzīju… mana vīra somas koridorā un Zitas izbrīna pilno: «Tu? Zini, mīļā, piedod…»
VERA
