Bauskas ebreju kopienai 20. gadsimts bija liktenīgs – ebreji ne tikai samazinājās skaitliski, bet gāja bojā pavisam.
Bauskas ebreju kopienai 20. gadsimts bija liktenīgs – ebreji ne tikai samazinājās skaitliski, bet gāja bojā pavisam.
Baušķenieku ievēl Valsts Domē
20. gadsimtā ebreju īpatsvars Bauskā bija samazinājies līdz apmēram 40 procentiem, jo šajā laikā Palestīnā bija uzbangojis ebreju patriotisma un nacionālisma vilnis. Daudzas ebreju ģimenes pārcēlās uz Tuvajiem Austrumiem. No Bauskas 1904. gadā aizbrauca arī ievērojamais rabīns Abrahams Ichaks Kuks. Ebreju nacionālisma ideju izplatības dēļ jau 19. gadsimta beigās Bauskā aktīvi bija sākuši darboties vietējās kopienas jaunieši cionisti. Vienlaikus daudzviet Krievijā bija notikuši nežēlīgi ebreju grautiņi un spēkā pieņēmās antisemītisms. Bauskas cionisti izveidoja pašaizsardzības vienību. Ir saglabājušās liecības, ka vietējās varas iestādes kādu Izraelu Frīdmani pat apcietināja un sodīja par nelikumīgu ieroču piegādi šai pilsētas ebreju pašaizsardzības vienībai.
Tomēr 1907. gadā 3. Valsts Domē tika ievēlēts Bauskas pilsētas miertiesnesis Lācars Niselovičs. Viņš bija deputāts visu šīs Domes pilnvaru laiku līdz 1912. gadam, taču informācija par viņa parlamentāro darbību ir ļoti nepilnīga.
Spiesti pamest pilsētu
Izveidojoties Latvijas valstij, Bauskas ebreju kopiena, apliecinot lojalitāti, no sinagogas altāra novāca cariskās Krievijas simbolu – zeltītu divgalvaino ērgli.
Pēc kara pilsētā atjaunojās saimnieciskā rosība. Ebreji, kā parasti, vispirms sāka «riktēt savus veikalus». 20. – 30. gados Bauskas pilsētas centrā apkārt Tirgus laukumam bija daudzas tirgotavas ar visdažādāko preču sortimentu. Brāļi Joffes, piemēram, tirgoja zirgus un zirglietas, brāļi Feitelsoni – manufaktūras preces un gatavos apģērbus, Bers Leibovics – lauksaimniecības un meža tehniku, radiopreces, velosipēdus, Šneiers Perlmanis – lopus. Brāļiem Stankevičiem savukārt Tirgus laukumā piederēja baušķenieku iecienīta gaļas un desu tirgotava.
Baušķeniekiem 20. – 30. gados noteikti bija pazīstams pilsētas ārsts Boriss Niselovičs, arī fotogrāfs Hiršovics, kura gatavotās portretu bildes ar viņa fotodarbnīcas firmas zīmi droši vien vēl atrodamas vecākās paaudzes baušķenieku albumos.
Bauskas ebreju saimnieciskā rosība un aktivitāte noteica to, ka pilsētas pašvaldībā vairākkārt bija ievēlēti un diezgan aktīvi darbojās ebreji: jau minētie – rūpnieks D. Hofšovics un tirgotājs B. Leibovics, kā arī Benjamins Vole Hercenbergs un Aiziks Lēvenšteins.
Sadzīviskais antisemītisms
Ebreju saimnieciskā aktivitāte bija par iemeslu arī dažādām sadzīviska antisemītisma izpausmēm laikraksta «Bauskas Vēstnesis» publikācijās. 1923. gadā, piemēram, publicēta kāda zemnieka vēstule: gals būtu jādara parādībai, ka «..tirgus dienās viss ceļš no Lejas kroga līdz Bauskai, abās pusēs kā nostādīts ar bārdainiem un ūsainiem vīriem, kas katru zemnieku aptur un, draudzīgi smaidot, apjautājas: kas tev eks vezumem». Vairākkārt laikrakstā var lasīt, kā «žīdi apgāna latviešu dievnamu», ka ebreju bērni bieži redzami dauzoties un skraidelējot pa luterāņu baznīcas dārzu.
Izglābjas divi cilvēki
Otrā pasaules kara laikā, kad Latvija nonāca starp diviem ļaunumiem, 1940. gada vasaras liktenīgajos notikumos ebreji Padomju Savienību uzskatīja par mazāku ļaunumu nekā nacistisko Vāciju. Tādējādi Latvijas sabiedrībā radās priekšstats, ka ebreji simpatizē Latvijas okupantiem. Šos priekšstatus vēlāk izmantoja vācu propaganda 1941. gada notikumos. 14. jūnijā padomju represijas skāra turīgākos ebrejus gandrīz tikpat lielā mērā kā pārējo tautību iedzīvotājus. No Bauskas šajā dienā izsūtīja 25 ģimenes, astoņas bija ebreju ģimenes.
1941. gada jūnijā vairāki Bauskas ebreji devās līdzi Sarkanajai armijai un atstāja pilsētu, bet palikušie bija nolemti traģēdijai. Jau 1. jūlijā Mēmeles tilta galā kā ķīlnieki tika nošauti 20 cilvēku, t. sk., desmit Bauskas ebreju par to, ka pie Lepšukalna apšaudē bija nogalināti vācu tankisti. Vācu okupācijas civilpārvalde Biržu ielu bija noteikusi par robežu, kuru ebreji nedrīkstēja pāriet virzienā uz centru. Atstātā sinagoga, kā arī ebreju kapi tika nolemti postīšanai.
Augusta sākumā pilsētas slimnīcā – vienīgā vietā Latvijā – notika ebreju sterilizācija, bet no 3. līdz 10. augustam Vecsaules silā – Bauskas ebreju pirmās slepkavošanas akcijas, kas noslēdzās 30. septembrī, kad Bauskā apmēram 800 ebreju sadzina mājas (tagadējo Saules un Plūdoņa ielu krustojumā) pagalmā. No turienes kravas automašīnās viņus aizveda uz Vecsaules silu un noslepkavoja. Pie Bauskas pilsētas robežām parādījās uzraksts «Judenfrei» («Brīvs no žīdiem»), bet ebreju dzīvokļos atstātās mantas – mēbeles, trauki, apģērbi, apavi un citas lietas – tika tirgotas…
Zināms, ka holokausta laikā dzīviem izdevies palikt diviem Bauskas ebrejiem. Vienu (nezināmu) izglābusi Bauskas frizierveikala īpašniece Jučiņa, bet Izrailam Toikam izdevies atrast patvērumu pilsētas slimnīcā. Kādā no laikraksta «Bauskas Darbs» 1946. gada numuriem ir minēts, ka izglābies vēl viens ebrejs – Vestermans. Viņš stāsta, ka visu vācu okupācijas laiku slēpies mežā un vietējie zemnieki viņu uzturējuši.
Vairākkārtēju tautas skaitīšanu datos ebreju skaits Bauskā un rajonā netika uzrādīts. Vienīgi 80. gadu nogalē un 90. gadu sākumā ir atrodami dati, ka Bauskas rajonā tajā laikā dzīvojuši 15 ebreju.
