Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību.
Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Joprojām gaidām lasītāju vēstules.
Nekad nedomāju, ka manā dzīvē iestāsies tukšums. Dzīvo un aizvien izteiktāka kļūst sajūta, ka esi viens šajā pasaulē. Nemitīgi māc vientulība. Tev ir ģimene – divi pieauguši bērni, vīrs un mājas, kurās tik bieži negribas atgriezties. Tādā pienākuma laulībā var nodzīvot ilgi – bez liekiem sarežģījumiem un satricinājumiem, ja esi izvēlējies nebeidzami klusēt. Uz tevi raugās un neviens nesaprot, kas notiek. Ir apnicis būt vezuma vilcējam, aiz kura steberē mūžīgi «nevarošie». Uz taviem pleciem ir uzkrauts viss. Neko jau nevar mainīt, jo esi atkarīga – no vīra naudas maka, jo pašai nav darba, arī veselība «klibo». Gulta pat katram sava, kuru reizēm cenšamies dalīt, tikai – nekas nesanāk.
Lai būtu vieglāk dzīvot, izdomāju mīlestību, cilvēku, kuru laika gaitā ļoti iemīlēju. Tas bija dzīvs cilvēks, tikai man nesasniedzams. Tas turpinās jau piecus gadus. Sākumā bija vieglāk, jo tā bija klusa mīlestība. Bet, gadiem ejot, tā izlauzās uz āru pārdzīvojumos. Žēloju savu ģimeni. Man ikreiz likās, ka daru viņiem pāri, jo es esmu tā «pareizā» sieva ar ļoti baltu dvēseli. Taču vientulības izjūtas šajā laikā bija stiprākas un, satiekot to otru cilvēku, tika atmodinātas jūtas. Viņam bija tāds pats liktenis, tamdēļ ļoti labi sapratāmies. Netikāmies bieži, bet pat īsajās tikšanās reizēs man patika viņā klausīties un būt vajadzīgai.
Laiks gāja, un atmodinātās jūtas pārauga mīlestībā. Viņš to visu uztvēra pašsaprotami un lika nojaust, ka mēs varam būt tikai draugi vai kā brālis ar māsu. Bet ko darīt man, ja ir noticis kaut kas neizprotams, pašas spēkiem neatrisināms. Jūtas pret šo cilvēku bija atmodinātas, tik patiesas un tīras. Viņš pats dzīvoja tā, lai atmodinātu sevī tādas izjūtas kā līdzcietība, vēlēšanās palīdzēt grūtā brīdī, būt līdzās, jo tad pats jutās labi.
Laiks iet, bet dvēseles dzīlēs valda bezcerīgums. Vai aiziešana no šī otra cilvēka kaut ko mainīs? Vai atbildībai pret ģimeni jābūt lielākai?
Attiecībās ģimenē valda pilnīgs tukšums un katra atgriešanās – tukšumā. Vai tīrai un skaistai mīlestībai – bez fiziskiem pieskārieniem – nav nākotnes?
Tu dzīvo tālāk, satiecies ar šo cilvēku. Mulss skatiens slīd pār jūsu stāvu, un tu biežāk sāc apjaust, ka tas Viņš ir izdomāts, lai būtu vieglāk dzīvot. Tikai nav jau bijis vieglāk. Tevi nomoka mazvērtības izjūta un pārliecība: mani nekad neiemīlēs! Tomēr tu jūti, ka tā nav: tā ir mīlestība, abpusēja, tikai ne visiem izprotama, jo tā ir bez fiziskiem pieskārieniem, bez iepriekš norunātām tikšanās reizēm…
Laiku un izjūtas nevar atsaukt. Ja varētu, mīlētu tāpat – nepacietīgi, izmisīgi, svēti, ar lielām ciešanām. Izdomāta mīlestība ir ļoti patiesa un ļoti sāpīga. Mīļās sievietes, ja jūs nemīl, vismaz pasapņojiet par to cilvēku, kuru jūs klusībā mīlat. Tas viss nāk caur lielām ciešanām, līdz izmisumam, bet tā ir svēta mīla, kurai nelīdzinās nekas!
Ar cieņu
IVONNA
