Ārsts MĀRTIŅŠ LĪBIETIS – mūsu rajonā vienīgais speciālists narkologs. 1983. gadā beidzis Medicīnas institūtu.
Ārsts MĀRTIŅŠ LĪBIETIS – mūsu rajonā vienīgais speciālists narkologs. 1983. gadā beidzis Medicīnas institūtu. Ārstu Lībiešu ģimeni valsts sadale norīkojusi darbā uz Alojas zonālo slimnīcu Limbažu rajonā. Atklājies, ka solītā dzīvokļa Alojā nav, tāpēc abi jaunie speciālisti atbraukuši uz Mārtiņa dzimto pilsētu Bausku.
Toreizējā Veselības aizsardzības ministrija (VAM) šādu rīcību nav atbalstījusi. Tikai ar Bauskas rajona Centrālās slimnīcas (RCS) galvenā ārsta U. Eimusa palīdzību Mārtiņu Lībieti kādā no rajona kopsaimniecībām izdevies noformēt par laukstrādnieku… ar tiesībām strādāt par ārstu. 1983. gada beigās VAM tomēr piekritusi, ka M. Lībietis tiek pieņemts darbā Bauskas RCS. 1984. gadā viņš sācis pildīt rajona narkologa pienākumus. Dzīvesbiedre Rita Lībiete vada Bauskas slimnīcas laboratoriju. Bērni – Ieva un Mārtiņš – ir skolēni.
– Kāpēc jūs, tikko sācis praktizēt, pievērsāties narkoloģijai?
– Ārstam jādara tas, kas nepieciešams, neteikšu, ka narkologa darbs sniedz man īpašu prieku vai gandarījumu. Iepriekš par narkologu strādāja dakteris Heinrihs Kalniņš. 1984. gadā mani palūdza aizvietot viņu atvaļinājuma laikā. Tā nu šis «mēnesis» krietni izstiepies… Tiesa gan, esmu strādājis arī par terapeitu. Esmu mācījies pat ārzemēs – biju kursos Minskā, bet vairāk gan iznācis zināšanas papildināt pašmācības ceļā, lasot medicīniskus izdevumus. Pārsvarā jāpārzina psihiatrija, psiholoģija, terapija. Vēl gribu uzsvērt, ka dalījums alkoholiķos, narkomānos un toksikomānos ir juridisks. No medicīnas viedokļa tie visi ir hroniski atkarīgi cilvēki.
– Jūs sacījāt, ka narkologa darbs nesniedz gandarījumu. Vai nav bijis gadījumu, kad izdevies pacientu izārstēt?
– Ir gan, galvenokārt izārstēti ir dzērāji, kurus tā arī sauc – nedzeroši alkoholiķi. Atkarība, ja tā cilvēkam ir, saglabājas uz visu mūžu. Viņiem ir tikai viena izvēle – nedzert nemaz vai atgriezties «purvā». Ne jau katrs, kurš iedzer glāzīti, noteikti kļūst par alkoholiķi. Tomēr labāk ir nesākt, jo zinātnieki vēl nav izpētījuši likumsakarības, kāpēc citam nekas, bet citu tieši šis pirmais mēriņš padara par hroniķi.
– Savā ziņā jums jāspēj iejusties šo cilvēku «ādā», vai tas vispār ir iespējams?
– Strādāt ar atkarīgajiem pacientiem var, viņus izprotot un pārliecinot. Tas narkologam ir jāspēj. Brīdī, kad cilvēks jūtas slikti, strostēšana, audzināšana un pārmetumi «iet gar ausīm». Ir tādi ļoti solīdi slimnieki, kuri ierodas slimnīcā tad, kad «plosts» ieildzis un saviem spēkiem to nespēj pārtraukt. Tad ar medicīniskiem paņēmieniem organismam palīdz atbrīvoties no alkohola radītajām negatīvajām izpausmēm. Vienas dienas laikā veic detoksikāciju, un Bauskas slimnīcā pacientam tas maksā 15 latu. Tie, kurus saucam par «biezajiem», parasti šādas procedūras veic Rīgas klīnikās. Tomēr tā ir tikai īslaicīga mehāniska iejaukšanās, ja cilvēks pats neapzinās, ka ir nopietni slims un ka jāārstējas. Katra nākamā dzeršana ir smagāka nekā iepriekšējā.
– Ārsti pūlas, bet hroniski atkarīgo cilvēku tomēr kļūst vairāk.
– Ne jau mediķi sabiedrību var atbrīvot no alkoholisma un narkomānijas. Tās ir neatrisināto sociālo problēmu sekas. Diemžēl atkarīgo cilvēku skaits arvien palielinās, un tie ir ne tikai nabagie, bet arī turīgi ļaudis. Starp maniem pacientiem ir pāris ģimeņu mūsu rajonā, kurās esmu ārstējis alkoholiķus vecākus un tagad sastopos ar viņu bērniem, kuri jau pamēģinājuši gan spirtotos dzērienus, gan citas apreibinošas vielas. Ar alkoholu un narkotikām vienmēr cenšas kaut ko aizstāt, imitēt – laimi, siltumu, dzīvesprieku, draudzību – to, kā dzīvē pietrūkst. Interesanti, ka dzeršanā biežāk atzīstas vīrieši, bet sievietes mānās līdz pēdējam.
– Kad cilvēks parasti nokļūst pie narkologa?
– Tas notiek dažādu apstākļu ietekmē. Nereti pierunā tuvinieki, sieva piedraud aiziet, priekšnieks sola atlaist no darba. Cits ierodas pēc avārijas, kas izraisīta dzērumā. Nelaimīgi viņi parasti ir visi.
Nelegālais un nezināmas izcelsmes alkohols ir īpaši bīstams. Uzskatu, ka mūsu uzskaitē ir tikai mazākā daļa rajonā dzīvojošo alkoholiķu un narkomānu.
– Vai atkarīgo slimnieku pieplūdumam pie narkologa ir arī sezonas raksturs?
– Pacientu vairākums ir tā sauktie sociāli neaizsargātie. Ne viņiem īsti kur dzīvot, ne ko ēst. Viņi parādās tad, kad laukā kļūst auksts, sajūta ir slikta, arī slimību netrūkst. Slimnīca agrāk bija laba vieta, kur pārziemot. Narkomāni, īpaši tie, kuri lieto no magonēm pašgatavotus «preparātus», mēdz ierasties decembrī, janvārī, kad salmiņi izbeigušies. Viņi lūdz palīdzēt, iestājoties abstinencei (atturēšanās no alkohola), kas tiešām rada fiziskas sāpes, mokas.
– Jūsu uzskaitē ir tikai daži jaunieši, taču zināms, ka pusaudži lieto alkoholu un citas apreibinošas vielas.
– Pie narkologa pusaudži paši nenāk. Viņus parasti atved – retāk vecāki, biežāk policija, kad apreibumā «savārītas ziepes» vai arī jaunietis atrasts sadzēries, nokritis.
– Kas ir šie jaunieši?
– Parasti tie ir nepieskatīti bērni, par kuriem vecāki neinteresējas, bet gadās arī no normālas ģimenes. Sākumā viņiem nav atkarības, tā parādās pēc dažiem gadiem. Tagad jau nācies sastapties ar divdesmitgadīgajiem, kuri sadzeras alkoholu, pa virsu vēl kādas tabletes un mēģina izdarīt pašnāvību, karas, griež vēnas. Pēc tam paši nesaprot, kā tas varēja notikt. It kā normāli čaļi un meitenes, bet nespēj par sevi valdīt. Tablešu dzeršanu, līmes ostīšanu, alkohola lietošanu pusaudži gandrīz vienmēr sāk barā, negribot atšķirties no pārējiem. Atveseļošanās laikā galvenais būtu pieskatīšana ģimenē, dzīves un darba režīms un diēta.
– Vai ar narkomāniem jums nācās sastapties arī pirms 15 gadiem, kad sākāt strādāt par narkologu?
– Protams, ka viņi bija, tikai tad narkomānus visādi represēja, ja notvēra, piespiedu kārtā 60 dienu ārstēja, turklāt bez maksas. Pie narkologa viņiem bija jānāk regulāri, gluži kā uz policiju reģistrēties, citādi lika cietumā. Tagad viss ir gluži citādāk. Manu pacientu skaitā ir viens 1960. gadā dzimis narkomāns. Viņš ir stāstījis, ka agrāk citus nepazinis, tagad līdzīgo esot vairāk. Bailēs no AIDS mazāk kļuvis to, kuri «durstās». Populārāki kļuvuši iekšķīgi lietojamie preparāti, vesels klāsts šņaucamo, smēķējamās zālītes. Īstās jeb smagās narkotikas, par laimi, nemaz tik daudzi nevar atļauties, tās ir ļoti dārgas.
– Arī ārstēšanās taču nav lēta.
– Vispirms ārstēties var ambulatori. Pacientam tiek izrakstīti medikamenti, viņš aptiekā tos iegādājas un nāk uz injekcijām desmit dienu. Seko trīs četrus mēnešus ilga ārstēšanās. Tas prasa lielu gribasspēku. Kurss maksā no 50 līdz vairākiem simtiem latu, atkarībā no izvēlēto medikamentu cenas. Vajadzīgi arī vitamīni, nomierinoši līdzekļi. Protams, lētāk ir būt veselam.
Nopietnāka ārstēšanās ir narkoloģiskajā slimnīcā. Bet arī par to tagad jāmaksā. Pašlaik cilvēkiem, kuriem pilnīgi nav naudas, tas nav iespējams. Un kāda jēga apārstēties un atkal nokļūt uz ielas? Nācies secināt, ka atkarīgie cilvēki, īpaši narkomāni, kuri lieto opiātus, nemaz negrib kaut ko savā dzīvē mainīt. Patiesībā viņi to arī nevar, līdzās ir tādi paši draugi, kam nav dar- ba, ģimenes, iztikas. Lai iegūtu naudu nepieciešamās devas nopirkšanai, «badā» nonācis narkomāns ir gatavs uz visu – zagt, slepkavot. Tādēļ viņi ir bīstami sabiedrībai.
Tāpēc gribu atgriezties pie tā, ko sacīju intervijas sākumā – katram pašam jāsaprot, kas ar viņu var notikt pēc pirmās glāzītes, tabletes, dūriena vai šņauciena. Sekas ir neprognozējamas un realitāte drūma. Labāk nemēģināt sabojāt sev dzīvi.
Ar narkologu Mārtiņu Lībieti sarunājusies INGA MUIŽNIECE
Narkoloģiskā dienesta iestādes Latvijā, kurās hroniski atkarīgie cilvēki var meklēt palīdzību un ārstēties:
A. A. – Anonīmo alkoholiķu dienests – tel. 1-7333523;
Anonīmā narkoloģiskā nodaļa – tel. 1-2456414;
Jelgavas narkoloģiskā slimnīca – tel. 1-30-20347;
Narkoloģijas dienests Rīgā – tel. 1-7312307;
Individuālais uzņēmums «Līdzjūtība» – 1-2585518;
Rindzeles narkomānu rehabilitācijas centrs
Tukuma rajona Zentenes pagastā – tel. 1-31-42369;
Rīgas narkomānijas slimnieku rehabilitācijas centrs – 1-7611674;
Liepājas narkoloģiskā slimnīca – 1-34-24338;
Daugavpils narkoloģiskā slimnīca – 1-54-37285.
(No uzziņu kataloga «Veselam cilvēkam ’99»)
