Laikrakstā jau pausti dažādi viedokļi par noslēpumaino zīmi labības laukā Ceraukstes pagastā.
Laikrakstā jau pausti dažādi viedokļi par noslēpumaino zīmi labības laukā Ceraukstes pagastā. Diemžēl tur neesmu bijis un ar savām acīm neesmu lauku redzējis.
Uz šo lietu var paraudzīties arī no citas puses. Varbūt tomēr pasmaidīsim, par spīti grūtībām un bezcerībai, – tik un tā nākotni paredzēt nav lemts…
Bērnībā, kad aizbraucām ciemos uz laukiem pie vecvecākiem, palīdzējām visos darbiņos. Bija arī daži nedarbi. Un tā vienā reizē, kad tīrumā ar zirgu bija izdzītas vagas kartupeļiem, es, vakarā dauzīdamies, ar koku pār vagām izvilku svītras krustu šķērsu… Naktī uznāca lietusgāze, no rīta strīpas izskatījās izplūdušas, lauks kā sazarots. Vecākie vīri, aizgājuši apskatīt lauku, skatās un brīnās. Viens saka: «Velns, tavu stipru gāzienu, pilnīgi šķērsām vagām rāvies pāri, uz upi prom…»
Arī mana māsa nebija gluži bez vainas. Omei zem gultas viņa šad tad ar krūzīti palēja ūdeni. Tā kā grīda bija drusku slīpa, tad tērcīte aiztecēja līdz istabas vidum. Ome nosprieda, ka «uzdarbojušās» āderes, un… gulta tika pārvietota uz citu vietu.
Ko es ar to gribu teikt? Varbūt tomēr Ceraukstes labības laukā darbojušās cilvēku rokas?… Un nu šis «varonis» kļuvis vai stāvus slavens.
Kas to lai zina, neiedziļinos, bet gluži vienkārši paužu savu viedokli. Cik cilvēku – tik domu.
Citādi domājošs baušķenieks un viņa māsa
