Īslīces pamatskolas skolotājai Inetai Kālei rīt, 21. augustā, sāksies Jēzus vecums – viņai paliks 33 gadi.
Īslīces pamatskolas skolotājai Inetai Kālei rīt, 21. augustā, sāksies Jēzus vecums – viņai paliks 33 gadi.
Raksturi smagi kā Zemgales māli
I. Kāle dzimusi Jēkabpilī, vēlāk dzīvojusi Brunavā. Gan ar laivu, gan ar plostu cēlusies pāri upei, lai apgūtu zinības Jaunsaules pamatskolā. Pēc Bauskas 1. vidusskolas absolvēšanas iestājusies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Īslīces pagastā Ineta nokļuvusi pēc kāzām. Viņa neslēpa, ka sākotnēji Zemgale nemaz nav patikusi, cilvēki, kā jau bagātu saimnieku pēcteči, šķituši lepni un iedomīgi.
Bērnos ir iekšēja skaidrība
Jau desmit gadu I. Kāle māca sākumskolas audzēkņus. Šogad viņas audzināmie ir 2. klases bērni, pavisam 17 draiskuļu. Skolotāja stāsta, ka ar klasīti paveicies – radies labs kontakts ar skolēnu vecākiem, kopā remontēta klase. Jautāta, kādēļ izvēlēju- sies tieši mazo bērniņu skološanu, I. Kāle atbild: «Viņi ir atvērtāki, dvēselītes skaidrākas. Bērnu var veidot, ielikt visu labāko no sevis, taču vienlaikus tā ir milzīga atbildība. Mani pirmie skolēni jau apprecējušies, viņu raksturus interesanti vērot.» Jubilārei vislabāk patīk matemātika, par ko mazie skolēni ne vienmēr ir sajūsmā. Šo priekšmetu viņa skolotāju trūkuma dēļ trīs gadus mācījusi arī piektās klases audzēkņiem.
Nav jau tā, ka skolotājas tikai māca citus, reizēm arī pašām tiekot doti labi «padomi». I. Kāle smiedamās atceras, ka pirmajos darba gados vīrs esot pārmetis: «Tev ir skolotājas sindroms!», jo viņai iepaticies arī mājās komandēt un pamācīt. Tagad I. Kāle esot «labojusies» un savu rīcību vienmēr pārdomājot.
Ticībā atrod dzīves jēgu
Nozīmīga vieta I. Kāles dzīvē atvēlēta kristietībai: «Mazotnē mani un māsu audzināja auklīte. Viņa ticēja Dievam un mums savu pārliecību nodeva tālāk ar pasakām. Toreiz ticība Visaugstākajam bija pārkāpums. Tikai Atmodas laikā patiesi sapratu, ka Dieva mācība man ir svarīga – mainījās vērtību sistēma, aptvēru, ka cilvēku kaislības nav pats svarīgākais. Cilvēks pats sev rada problēmas, ar kurām nespēj cīnīties. 1991. gadā abas ar māsu kristījāmies. Kad pirms trim gadiem nomira tētis, tas bija smags trieciens, šķita, ka pamats zem kājām jūk un brūk. Tieši ticībā atradu mierinājumu. Esmu katoliete, bet nenoliedzu arī citas konfesijas.» Dieva vārdu skolotāja palīdz izprast arī saviem audzēkņiem – Īslīces pamatskolā viņa pasniedz kristīgās ticības pamatus. Stundās bērni lasa Bībeles stāstus, mācās tos saprast. Reizi mēnesī Īslīcē notiek dievkalpojums, uz kuru daži skolēni atved līdzi vecākus. I. Kāle atzīst, ka Latvijā pēc padomju gadiem daudzās ģimenēs kristietības tradīcijas izzudušas, tādēļ tās jāmāca bērniem.
Šogad uz skolu dosies visi kopā
1. septembris I. Kāles ģimenē ir īpaša diena. Skolotājas vīrs ir Īslīces pamatskolas direktora vietnieks saimnieciskajā darbā, turpat mācās viņu trīspadsmitgadīgā meita Kintija. Šogad pirmoreiz uz skolu dosies arī sešgadīgais dēliņš Linards. Pirmajā skolas dienā vienmēr mājās tiek klāts kafijas galds, ciemos atnāk vecvecāki un bērni saņem mazas dāvaniņas. I. Kāles ģimenē par dāvanām vienmēr tiek domāts īpaši: «Jau oktobrī sāku adīt zeķes saviem mīļajiem. Pērn Ziemassvētkiem biju noadījusi 16 pāru! Kintija mācās Mākslas skolā, arī viņa svētkiem cenšas kaut ko pagatavot pati – veidojumus no māla, kaklarotas, dekoratīvas kartītes.»
«Mana māmiņa ir represētā,» stāsta I. Kāle. «Bērnībā ne no manis, ne māsas netika slēpta rūgtā patiesība par izsūtīšanām, tikai piekodināja, lai skolā neko nestāstu.» Ģimene vienmēr bijusi svarīga, tāpēc rītdienas jubilāre izzina tās saknes: «Māsa jau izpētījusi mūsu ģimenes ciltskoku, es tagad vācu materiālus par vīra radiem – bildēju, meklēju vecas fotogrāfijas.» Skolotājas istabā plauktā daudz biezu grāmatu, viņai tuvākā esot Romēna Rolāna «Apburtā dvēsele». Arī dzīvē par svarīgāko I. Kāle atzīst dvēseliskumu un mīļumu.
