Alūksnes rajona mācību un pāraudzināšanas iestādē «Strautiņi» 1986. gadā dzimušais Edgars Stuks uz vienu gadu nokļuva šogad 23. aprīlī.
Alūksnes rajona mācību un pāraudzināšanas iestādē (MPI) «Strautiņi» 1986. gadā dzimušais Edgars Stuks uz vienu gadu nokļuva šogad 23. aprīlī.
Augusta sākumā par labu uzvešanos Edgars jau otro reizi bija atvaļinājumā un piekrita pastāstīt par dzīvi izolācijā.
– Vai tu uzskati, ka biji pelnījis šo izolāciju?
– Blēņu darbos biju aizgājis par tālu. Ne tikai zagu, ostīju līmi, bet kopā ar Arti Finku biju arī piedzēries. Mūs toreiz pieķēra policijas nepilngadīgo lietu inspektore Māra Bluša. Man pierādīja arī zagšanas gadījumus un vajadzēja stāties tiesas priekšā. Kā audzinoša rakstura piespiedu līdzekli man piemēroja nosūtīšanu uz mācību un pāraudzināšanas iestādi «Strautiņi».
– Raksturo savu tagadējo dzīvesvietu.
– «Strautiņi» atrodas Alūksnes rajonā, Alsviķu pagastā, bijušajā padomju armijas daļā. Teritorija, kurā izvietotas atsevišķas daudzstāvu mājas, ir ap trīs kilometru gara. Apkārt, protams, ir žogs, kas norobežo mūsu iestādi no apkārtējās pasaules. Diennakti atrodamies audzinātāju uzraudzībā. Ja labi uzvedamies, ir iespējams skatīties televizoru un nodarboties ar datorspēlēm. Vasarā katru sestdienu notiek sporta sacensības. Pagaidām no 100 vietām aizpildītas ir 54. Skolas laikā mums notiek mācības pa klasēm. Es šogad beidzu 3. klasi. Istabiņās dzīvojam četri pieci zēni.
– Kā skolas vadība panāk pakļaušanos disciplīnai?
– Tas ir visgrūtākais. Teritorijas iežogojums neizslēdz bēgšanas mēģinājumus, to bijis ne mazums. Audzinātājiem grūti labot vecāku nepadarīto darbu. Šim mērķim kalpo punktu sistēma. No iestāšanās brīža katram skaitās 33 punkti. Tos var piepelnīt vai arī zaudēt un līdz ar to nonākt pilnīgā izolācijā no sabiedrības. Ja ar centīgu darbu iestādes saimniecībā, labu mācīšanos un uzvešanos izdodas nopelnīt 66 punktus, tad pēc skolotāja ieskatiem piešķir atvaļinājumu no 10 līdz 20 dienām. Ciemos var atbraukt arī vecāki un kopā ar viņiem pavadīt trīs stundas ārpus iestādes teritorijas. Ja punktus zaudē, tad uz noteiktu laiku pat televizoru skatīties nav atļauts, par datorspēlēm nemaz nerunājot. Ja vakarā pulksten 10 kāds vēl negrib gulēt un traucē pārējos, viņam jāpiedalās telpu sakopšanas darbos. Dzīvojot atšķirtībā no ģimenes, esmu daudz ko sapratis. Neatbalstu tos zēnus, kuri negrib strādāt, mācīties un bēg no ieslodzījuma vietas. Visus tik un tā noķer un atved atpakaļ. Nesen trīs mūsējie izplānoja nogalināt tanti, kura ar autobusiņu pieved veikalam pārtiku, aizbraukt kaut kur dziļi mežā un jautri padzīvot. Labi, ka viņi nepaspēja to izdarīt, jo bēgšanu atklāja un zēnus noķēra. Taču vairākiem no lielākajiem puišiem ir ierosināta krimināllieta par mazāko piekaušanu. Kaut arī tiekam stingri uzraudzīti, arī pie mums dažkārt savstarpējās attiecības tiek noskaidrotas ar spēku.
– Kādu tu iedomājies turpmāko dzīvi?
– Par to manas domas ir mainījušās. Lai «Strautiņos» pabeigtu 4. klasi, nākamajā pavasarī lūgšu pagarinājumu. No līmes ostīšanas esmu atradinājies un to vairs nedarīšu. Esmu sapratis, ka arī līdzšinējie draugi nebija tie labākie. Sporta sacensībās sava vecuma grupā esmu ieguvis pirmās vietas. Centīgi palīdzu audzinātājiem saimniecības darbos un esmu nopelnījis 150 punktu. Priecājos, ka skolas vadība man sākusi uzticēties un jau otro reizi šogad palaida atvaļinājumā. Nekur jau nav tik labi kā mājās.
