Iepazīšanās. Trešajā dienā pēc kāzām jaunlaulātie brauca uz mājām pie Sašas vecākiem.
Iepazīšanās
Trešajā dienā pēc kāzām jaunlaulātie brauca uz mājām pie Sašas vecākiem. Visu ceļu Armandu neatstāja baisa priekšnojauta. Taču viņa paspēja morāli sagatavoties šim notikumam.
Sašas māte bija ap septiņdesmit gadu veca, sirmiem matiem, kalsnēja auguma un ļoti saltām acīm. Vēsi atņēmusi manu sveicienu, viņa pievērsās dēlam: «Ak, tad apprecēji gan viņu! Nedomā, ka es piekāpšos. To tu man rūgti nožēlosi. Nepaies ne pusgads, kad viņa aizlaidīsies. Es par to parūpēšos.»
«Ja viņa neizturēs, tad arī es aiziešu. Viņa ir mana sieva, un tas arī viss,» atcirta Saša. Māte vēlreiz pievērsās man: «Mani sauc Alise. Tā kā mani jāuzrunā par Alises kundzi un ne savādāk. Ēšanas reizē mēs paēdīsim pirmie un tikai tad varat nākt jūs. Āra darbi visi jāpadara tev vienai. Ēst taisīšu es, bet traukus nemazgāšu. Dari tā, lai tevi pēc iespējas mazāk redzu!»
Tad parādījās Sašas tēvs, smaidot sniedza roku un teica: «Sveicināta, vedekla! Priecājos jūs redzēt. Mani sauc Aleksis, ceru, ka sapratīsimies.»
Viņu pārtrauca Alise: «Kur tu, vecais, lien? Vai es tev neteicu, kā ar viņu jārunā. Tūliņ pazūdi!»
Pirmie konflikti. Tēva nāve
Pirmie darbi laukā pie lopiem, kur līdzi nāca arī Saša, Armandai veicās. Viņa piegāja pie katras gotiņas, mierīgi tās izslauca. Arī trim buļļiem, kuri stāvēja kūtī, viņa droši gāja klāt.
Vakarā māte pasauca Sašu pie sevis. «Es jau cerēju, ka tie dullie buļļi viņu sabadīs, bet nekā.»
«Kā tu, māt, tā vari runāt?» iebilda Saša. Bet Alise turpināja: «Es pārdošu viņas mašīnu, arī tu būsi spiests pārdot savējo – nabadzības dēļ.»
Pienāca rudens. Pēc īsas slimības nomira Aleksis, Sašas tēvs. Abi jaunieši tika galā ar lauku darbiem. Katru reizi, kad Armanda kaut ko darīja viena pati, Alise atrada laiku, lai viņai ko indīgu pateiktu. Reiz viņa pat izteicās, ka Armanda vainīga Alekša nāvē. Bija arī tādi teicieni: «Ka tu, pretekle, nosprāgtu, tad tas muļķa Saša varbūt dabūtu kāda biznesmeņa meitu. Tevi, raganu, pats velns nerauj, ja tie trakie buļļi tevi nenobada.»
Armanda vienmēr klusēja, neko pretī neteica un arī neatbildēja. Lamu reizēs iejaucās Saša: «Māt, kā tev nav kauna tā runāt. Vai Armanda tev ko sliktu ir darījusi? Mēs abi aiziesim prom no tevis, tad tu varēsi te viena ņemties.» Māte: «Tu vispār pastāvi klusu! Kas tev vārdu deva! Mani jau tā tracina viņas klusēšana.»
Pienāca laiks, kad Armanda juta, ka ir mātes cerībās. Nu Alises bļaušana un gānīšanās sāka ķerties pie sirds. Savu reizi klusībā noraudājusies, viņa darīja savu darāmo. Uzzinājis, ka Armanda gaida bērnu, Saša bija priecīgs, bet tad kļuva nopietns: «Tagad nu gan uzmanies no lopiem!»
Nelaime
Pagāja divi mēneši, un tad notika nelaime. Kādu dienu, kopjot lopus, brūnais bullis ar ragiem aizķēra Armandas drēbes, norāva viņu gar zemi un metās ar ragiem badīt. Izdzirdējis kūtī traci, atskrēja Saša. Viņš pacēla Armandu un iznesa no kūts.
Notikušo māte uztvēra ar nožēlu: «Tas draņķis ir jālikvidē. Tūliņ pat iešu un sameklēšu, kas viņu aizvāc. Ja viņš to raganu nevarēja nobadīt, tad lai pats iet uz kombinātu. Apbrīnojami, kā viņa tika no tā lopa vaļā!»
Ārsts Armandai pateica skaidri: «Bērnu jūs esat zaudējusi.» Sašam viņš skaidroja: «Jūsu sieva ir zaudējusi bērnu, iekšēju traumu nav, tikai ārēji būs daudz zilumu. Jūsu sievai ir stiprs organisms, pēc pusgada varat cerēt uz bērniņu.»
Braucot mājās, viņi sastapa lopu furgonu, un Armanda saprata, ka tiek aizvests bullis. Nabaga lopiņš, būtu mani nobadījis, varētu dzīvot, bet tagad nekā…
Mājās Alisi nekur neredzēja. Pienāca vakars, bet viņas arvien vēl nebija. Saša uzdrošinājās ieiet mātes istabā. Kad iznāca, teica: «Māte ir stipri slima. Tikko aizvests bullis, viņai esot kļuvis slikti. Izsaukšu ātro palīdzību.»
Alisi aizveda uz slimnīcu.
Saša un Armanda turpināja saimniekot pa māju. Svētdienās Saša gāja pie mātes uz slimnīcu. Tur viņa nogulēja veselu mēnesi, un ārsti ieteica Alisei gadu atpūsties sanatorijā. Kādu dienu no turienes pienāca ziņa, ka māte ir nopietni slima. Mocoties jau trešo diennakti. Prasot, lai abi aizbraucot pie viņas.
Saša bailīgi uzlūkoja Armandu: «Man bail no tā, ka tu iesi pie manas mātes.»
«Kāpēc, Saša, viņas lāsti mani neķer. Man ir tāda nojauta, ka nekas ļauns nenotiks,» Armanda jutās pārliecināta.
Pārvērtības. Testaments
Notika brīnums: Alise vedeklu sagaidīja diezgan laipni. «Man tev kas jāsaka,» māte iesāka. «Es redzu, ka tu esi stipra un saprotoša. Tādēļ dzīvo laimīgi ar manu dēlu. Saimniekojiet tagad pēc saviem ieskatiem. Man nu ir jāiet projām. Nevarēju aiziet, kamēr neatvainojos tev, vedekla. Lūdzu piedod man par to, ka es tā pret tevi izturējos. Gribēdama augstu kāpt, saminu pati savu sirdsapziņu. Mani ir nobeidzis pašas ļaunums…» Tad viņa smagi ievilka elpu un sabruka.
Alise bija mirusi, un Armanda raudāja kā par savu māti…
Bēru dienā advokāts nolasīja Alises testamentu. Tajā bija teikts: «Māja, zeme un pārējais nekustamais īpašums pienākas manam dēlam Sašam un viņa sievai. Mana meita Natālija saņem tūkstoš latu kā pēdējo pabalstu izšķērdībai. Vienreiz arī viņai jāsāk strādāt.»
Laimīga izskaņa
Armanda nēsāja sevī jaunu dzīvībiņu. Saša, to uzzinājis, priecājās, bet vēlāk kļuva nopietns: «Iemesls ir pavisam egoistisks. Kad tev būs bērns, tad taču tu viņu mīlēsi vairāk par mani, un man tava mīlestība būs jādala ar mazo…»
«Ak, tu, nelga! Bērns ir bērns un vīrs ir vīrs. Vai tad vīru mīl ar mātes mīlestību? Tu gan muļķīgi domā,» iebilda Armanda.
Pienāca laiks Armandai doties uz slimnīcu. Stundu nomocījās, līdz daktere izlēma, ka jātaisa operācija – ķeizargrieziens.
«Jums ir meita,» paziņoja daktere. «Bet man jums jāpasaka arī kaut kas nepatīkams. Pēc traumas un operācijas jums bērnu vairs nevar būt. Izsaku jums par to līdzjūtību, bet man tas bija jāpasaka.»
Liktenis Armandu un Sašu vairs nespīdzināja. Viņi viens otru mīlēja tāpat kā pirms kāzām. Meita Laura skolā mācījās ar labām sekmēm. Vecāki nereti gāja uz kādu balli, kur lieliski izdejojās un atpūtās no smagā fiziskā un garīgā darba. Daudz bija jāstrādā ar galvu, lai izdomātu, ko izdevīgāk audzēt un kur izdevīgāk pārdot. Lai gan skolā bija sūtāma tikai Laura, līdzekļu viņas skološanai vajadzēja daudz un izdevumi auga ar katru gadu lielāki. Bet tas neietekmēja Armandas un Sašas laimi.
LEONARDA
