Banku krīzēm, miljonu mistiskai pazušanai, bezdarba pieaugumam un vēl citām valstiska mēroga ķibelēm nesen klāt nākuši jaunie grozījumi pensiju likumā.
Banku krīzēm, miljonu mistiskai pazušanai, bezdarba pieaugumam un vēl citām valstiska mēroga ķibelēm nesen klāt nākuši jaunie grozījumi pensiju likumā. Valdība, taustīdamās pēc ekonomiskām svirām, lai sabalansētu valsts budžetu, skārusi vismazāk aizsargāto tautas slāni. Tas noticis visai pēkšņi, turklāt ar pietiekami stipru nežēlības piegaršu.
Tauta ir ievēlējusi priekšstāvjus, kas apņēmušies aizstāvēt vēlētāju intereses. Tāpēc pašsaprotami, ja politiķi, pieņemot lēmumus, laikus izskaidro to būtību un nepieciešamību. Kārtējo reizi «gadījies», ka tautas un politiķu dialoga nebija. Nu tam jānotiek šā vai tā, turklāt par šo dialogu mums visiem būs dārgi jāmaksā. Patiesībā valdībai pašai nāktos atklāti pateikt, ka tā pieņēmusi sasteigtu lēmumu. Taču ne katram pietiek drosmes atzīt savas kļūdas.
Pirms neilga laika labklājības ministrs Roberts Jurdžs intervijā Latvijas Radio žurnālistei nevarēja atbildēt, ko valsts iegūs vai zaudēs, ja strādājošie pensionāri no nākamā gada nesaņems pensiju – attiecīgie aprēķini vēl neesot pabeigti. Ministra žēlabas par miljoniem, kas aiziet garām valsts kasei kontrabandas un nodokļu nemaksātāju dēļ, izklausījās patiesi bērnišķīgas. Tas tikai apstiprināja, ka diez vai no pareizās puses valdība ķērusies pie robu aizpildīšanas budžetā. Starp citu – pat Pasaules Bankas pārstāve pirms neilga laika, uzstājoties Latvijas Televīzijā, atzina, ka atsevišķi grozījumi likumā varēja būt saudzīgāki.
No šodienas līdz 6. oktobrim visā Latvijā vāks parakstus, lai noskaidrotu, vai tauta vēlas izteikt savu nostāju par pensiju likumu. Ministru prezidents Andris Šķēle jau pasteidzies pravietiski paziņot, ka vajadzīgo parakstu skaitu nesavāks. Kā būs patiesībā, to rādīs laiks.
Uzklausot dažādus viedokļus par piedalīšanos vai nepiedalīšanos parakstu nodošanā un tautas nobalsošanā, der atcerēties, ka tautas aptauja jeb referendums ir viens no paņēmieniem, kā demokrātiskā valstī pieņemt taisnīgu lēmumu.
Valsts Satversme paredz, ka tautas nobalsošana ir viens no līdzekļiem, ar kuru savā labā var rīkoties vēlētāji, ja viņi nepiekrīt priekšstāvju lēmumiem. Sabiedrībai arī šoreiz ir jāpiedalās dialogā, jo samierināties ar domu «kādus ievēlējām, ar tādiem jāiztiek» nav ne īstā vieta, ne reize. Tautas līdzdalība ir obligāta valsts pārvaldīšanā, pretējā gadījumā tauta un valdība būs šķirtas. Vai mēs to vēlamies? Kāds politiķis teicis – tautas nobalsošana ir kā barometrs, kas rāda, vai valdība strādā valsts un tautas interesēs vai arī iet savu ceļu. Ja referendums apliecina valdības lēmuma aplamību, šai valdībai ir jāatkāpjas.
Iespējams, ka daudzi vēlētāji minstināsies – parakstīties vai ne, gaidot, ko teiks «vīri augšā». Bet patiesībā valsts «spices» nostāja jau zināma. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nav parakstījusi Saeimas pieņemtos grozījumus likumā un nodevusi tos otrreizējai caurlūkošanai.
Kādēļ mums nepārliecināties, cik vienotas ir valdība un tauta? Galvenais, lai mēs spētu paskatīties pasaulē ar brīva cilvēka acīm un lai riņķadancis ap pensiju likumu neaizēnotu mūsu skatam citus «darījumus augstākajā līmenī»!
