Iecavniecei Antonijai Jansonei trīs reizes mūžā nācies dzīvi sākt no pašiem pamatiem.
Iecavniecei Antonijai Jansonei trīs reizes mūžā nācies dzīvi sākt no pašiem pamatiem. 11. septembrī viņai apritēs 70 gadu. Atmiņās izvērtējot dzīvi, jubilāre ne drusciņ nesūrojas par likteņa nastu, ko nācies nest.
Pagātni atceras bez ļaunuma
Otrā pasaules kara beigas Jansonu ģimene sagaidījusi, slēpjoties purvā pie Olaines. Atgriežoties Iecavā, viņi savu mājiņu pie stacijas atraduši drupās, tāpēc sākumā dzīvojuši zemnīcā. Antonija toreiz bijusi pusaudze un viņai tas šķitis pat interesanti.
Dzīve pamazām stabilizējusies, vecākais brālis iestā- jies tehnikumā. Tad apcietināts tēvs, jo uzskatīts par kulaku. 1949. gada 25. martā Antonija kopā ar māti izsūtīta uz Sibīriju. Arī to jubilāre atceras bez ļaunuma. Izsūtījumā Omskas apgabalā Antonija strādājusi gan par gani, gan pavāri, par laboranti fermā. Viņa bijusi priecīga pat par pāris cūku kartupeļiem un pelavmaizes riku, ko dalījusi ar māmuļu. No velēnām un māliem, kas samīcīti kopā ar govju mēsliem, abas uzslējušas namiņu. Tajā dzīvots līdz pat brīvlaišanai 1956. gadā. Mājiņu pārdodot, iegūta nauda mājupceļam.
Izsūtījumā apprecas ar uzvārda līdzinieku
Sibīrijā Antonija iepazinusies ar latvieti Augustu. Viņš tikko bijis atbrīvots no apcietinājuma, kur par politisku brīvdomību pavadījis desmit gadu. Abi sareģistrējušies, izsūtījumā piedzimis dēls Elmārs, kuram, uz Latviju braucot, bijuši seši mēneši. Antonija jokojusi, ka abi ar vīru esot apmainījušies uzvārdiem, jo arī Augusts bijis Jansons.
Atgriežoties Jansonu ģimene atradusi mājvietu «Raģos», netālu no Iecavas. Pēc tam Dzirnavu ielā sākuši celt savu māju, kas bijusi gatava piecu gadu laikā. Galvenais būvētājs bijis Augusts. Kad dēls apprecējies, izbūvēts otrais stāvs. Elmāra ģimenē Antonijai izauguši trīs mazbērni – Ilze, Jānis un Ilga. Līdz 62 gadu vecumam Antonija strādājusi – vairāk nekā trīs gadus maizes ceptuvē, pēc tam 28 gadus par pārdevēju pārtikas veikalā Dartijā.
Manto dzimtas pienākumu
Vismaz reizi nedēļā Antonija Jansone sagriež krietnu klēpi puķu, sēžas uz velosipēda un brauc uz Baložu kapiem. Kopš neatminamiem laikiem kāds no Jansonu dzimtas arvien ir bijis šo kapu pārzinis. Tagad tas ir Antonijas pienākums. Nu jau trīs gadus Baložu kapos atdusas arī viņas Augusts. Taču Antonija kopj arī dažas citas apbedījumu vietas, kuru piederīgie dzīvo tālu. Viņa ierāda kapavietas un bērēs iešūpo kapu zvanu. Baložu kapos ik pavasari tiek rīkotas sakopšanas talkas, uz kurām ierodas prāvs pulks strādātāju. Antonija joko, ka apziņošanai tiekot lietots bezdrāts telefons. Pēc talkas aiz kapu vaļņa tiek izsaiņoti līdzņemtie «groziņi» un valodas vijas, pieminot gan aizgājējus, gan dzīvos.
No 1976. gada Antonija Jansone ir luterāņu draudzes kasiere. Viņa «pārdzīvojusi» vairākus mācītājus, draudzes priekšniekus un priecājas, ka Iecavas dievnams tiek atjaunots. Antonija ir pateicīga Dievam, ka tas viņu sargājis visās gaitās un pārbaudījumos.
