JĀNIS MATISONS Bauskas pilsētas zīmogu turēja no 1968. gada oktobra līdz 1973. gada jūnijam.
JĀNIS MATISONS Bauskas pilsētas zīmogu turēja no 1968. gada oktobra līdz 1973. gada jūnijam. To viņš pārņēma no Voldemāra Rozenbaha un nodeva Renātei Grīnbergai.
Kļūt par Bauskas izpildu komitejas priekšsēdētāju viņam piedāvāts kā pilsētas padomes deputātam.
«Man toreiz bija 28 gadi un es biju visjaunākais starp visiem izpildu komiteju priekšsēdētājiem Latvijā,» atceras Jānis Matisons. Un turpina: «Melotu, ja uzdotos par cīnītāju pret toreizējo režīmu. Ļāvos laika plūsmai. Tos gadus nevar vērtēt tikai negatīvi. Arī tad, ja bija labas idejas un prati tās pamatot, varēja šo to panākt. Likvidējām Uzvaras ielas «kaķa acis», koka stabus nomainījām pret metāla, ielikām kabeļus. Pie rajona Padomes veidojām parku, ielikām drenāžu Korfa dārzā, sakopām Dambja un Dārza ielu. Bauskā tajā laikā tika uzbūvētas septiņas komunālās mājas, četras vai piecas resoru ēkas, kuras ātri apdzīvoja galvenokārt iebraucēji un dzīvokļu problēma bija neatrisināma. Biju līdzdalīgs Pilskalna estrādes atjaunošanā.
Nauda plāna objektiem tika iedalīta, bet mocījāmies ar materiālu trūkumu, turklāt tie bija nekvalitatīvi. Nereti celtnieki, piemēram, kultūras iestāžu remontam varēja piedāvāt tikai zaļu vai zilu krāsu, bet svētku sarīkojumiem drīkstēja pirkt vienīgi sarkanu drā- nu.
Mums bija laimējies ar deputāti Vīndedžu Augstākajā Padomē. Viņa strādāja Valsts plānā un vienmēr bija gatava palīdzēt. To izmantoja arī Boļeslavs Kiriļins, par skolām rūpēdamies. Izdevās panākt viņas solījumu kārtējā piecgadu plānā iekļaut jaunās viesnīcas projektu un celtniecību. Doma bija arī par modernu kultūras namu.
Mums pārmet par Kalna ielas paplašināšanu, bet to nu gan zinu: ja padomju vara turpinātos, vecpilsēta jau būtu nojaukta. Kaut gan tai bija piešķirts pilsētbūvniecības pieminekļa statuss, māju restaurācijai naudas, darba spēka un materiālā nodrošinājuma nebija. Vēlamajā izteiksmē tika runāts arī par Bauskas Brīvības pieminekļa iznīcināšanu…
Ar to laiku saistās kāds drūms posms manā dzīvē. Kā daudzi atcerēsies, modē bija somu pirtis, kur noslēdzās vai arī sākās visi darījumi. Man, protams, bija jāuztur omulība ar pilnām glāzēm. Ar laiku tas sāka iepatikties, viens otrs šo manu vājību izmantoja. Nu jau piecpadsmit gadu mutē neņemu neko stiprāku par limonādi.
Nedomājot varu teikt, ka nekad nemainītu tagadējos gadus pret tiem, kurus gribot negribot nākas atcerēties, jo arī tas bija mans laiks. Toreiz iedibināta bija dubultā morāle, tagad – radoša brīvība, kādas manā mūžā līdz šim nav bijis.»
Pilsētas domnieku
Jāni Matisonu uzklausījusi
