Gatis Zotovs mācās Bauskas 1. vidusskolas 9. klasē. Pēc dažām dienām viņam paliks 15 gadu. Gatim ir divi jaunāki brāļi – Dāvids un Filips – un māsiņa Anna Līza.
Gatis Zotovs mācās Bauskas 1. vidusskolas 9. klasē. Pēc dažām dienām viņam paliks 15 gadu. Gatim ir divi jaunāki brāļi – Dāvids un Filips – un māsiņa Anna Līza.
Šopavasar Gatis Zotovs beidza Bauskas Mākslas skolu. Diplomdarba temats «Ilustrācijas saviem dzejoļiem» atklāja Gata aizraušanos – dzejoļu sacerēšanu. Jaunā baušķenieka radošā darbība jau guvusi ievērību. Pavasarī Gatis Zotovs piedalījās Latvijas skolēnu literārajā konkursā un ieguva 3. vietu. Viņš saņēma uzaicinājumu divas nedēļas darboties jauno autoru nometnē «Aicinājums» Saulkrastos.
Dzejniekiem parasti vaicā, kad viņi uzrakstījuši savu pirmo pantiņu. Brīnums, taču visi atceras! Tev arī ir tāpat?
– Pirmās paša sacerētās rindiņas ierakstīju kādā Ziemassvētku apsveikumā, ko bērnībā zīmēju. Es nedarīju to apzināti – gluži vienkārši izteiktā doma kļuva par dzejoli. Pēc laiciņa apjautu, ka varu izteikties dzejā. Patiesībā to bija ievērojuši citi – mamma, mūsu laba draudzene Ingmāra Balode (viņa tagad ir jauna, daudzsološa dzejniece), draugi. Man jau bija sakrājušās dažas burtnīcas ar dzejoļiem, ko pirms tam nevienam nerādīju. Acīmredzot bija ļoti svarīgi, lai kāds pateiktu: «Ir labi. Turpini!» Starp citu, laikraksts «Bauskas Dzīve» bija pirmais, kas publicēja manu dzejolīti.
Pastāsti, kā tas gadījās!
– Izlasīju avīzē aicinājumu bērniem piedalīties Ziemassvētku numura veidošanā. Varēja sūtīt zīmējumus, stāstiņus vai dzejolīšus. Es apspriedos ar mammu un nolēmu pamēģināt. Tolaik man bija 11 gadu. Jutos bezgala lepns un svarīgs, ieraugot dzejoli publicētu laikrakstā. Atceros, ka lappusē bija arī pazīstamas meitenes – Sabīnes Mežkazes ilustrācija. Tagad nevaru uzreiz pateikt, par ko tajā dzejolī rakstīju.
uu Es tev to atgādināšu, uzšķirot «Bauskas Dzīves» 1995. gada laikrakstu komplektu! Gata Zotova dzejolītis «Ziemassvētku caurumi» sākas tā:
«Tai mājai caurums jumtā ir,
Šis caurums tomēr dīvains ir,
Ka sniegs tur iekšā neiekrīt,
Jo skurstenis šis caurums ir…»
Vai tev bijušas arī citas publikācijas?
– Reiz manus dzejoļus izlasīja Bauskas dzejniece Ināra Druva. Viņa toreiz strādāja laikrakstā «Atspulgs» un ieteica dažus publicēt. Mani dzejoļi šī gada sākumā bija nodrukāti «Literatūras Avīzē» kopā ar Bauskas pieaugušo dzejnieku darbiem.
Veiksme skolēnu literārajā konkursā tev pavēra lielisku iespēju iepazīties ar latviešu jaunajiem dzejniekiem un pieredzējušiem literātiem.
– Esmu par to ļoti priecīgs. Nometni «Aicinājums» rīkoja «Literatūras Avīzes» galvenais redaktors Dainis Grīnvalds. Viņš vadīja arī literārā konkursa žūriju.
Nometnē pavadītais laiks bija ļoti vērtīgs. No rīta parasti uzstājās vieslektori – pazīstami literāti. Man prātā palikusi Aivara Eipura, Jāņa Rambas, Ulda Bērziņa uzstāšanās. Atšķirībā no pārējiem, Bērziņš pret mums, iesācējiem, bija ļoti skarbs. Viņš bez žēlastības kritizēja uzrakstīto, bet tālab neviens neapvainojās, jo mēs visi tikai mācāmies.
Nometnē biju viens no jaunākajiem autoriem. Citi literātu aprindās jau pazīstami, kā, piemēram, Ieva Melgalve, Ingmāra Balode, Kārlis Vērdiņš, Reinis Piziks. Man patika kritikas semināri, kuros darbus analizējām paši un uzklausījām vieslektoru viedokļus.
Kādu vērtējumu saņēma tavi dzejoļi?
– Neviens neteica, ka tie ir slikti. Mani darbi patika dzejniekam Jānim Rambam. Daži konsultanti ieteica rakstīt garāku dzeju. Laikam viņiem taisnība, jo esmu pieradis domu izteikt ļoti koncentrēti. Patiesībā es nerakstu tālab, lai kādam patiktu. Mani aizrauj process. Nākotnes nodomus nesaistu ar profesionāla literāta karjeru. Dzejoļu sacerēšana ir patīkams vaļasprieks.
Tava dzeja spēj radīt spilgtas asociācijas, tā nav tikai vārdu spēle. Kā tu raksturotu savu domāšanas veidu?
– Es vēlos būt pilnīgi brīvs savās radošajās izpausmēs. Šī izjūta mani vieno ar citiem jaunās paaudzes autoriem. Doma neattīstās, ja tai nemitīgi jāsaskaras ar ierobežojumiem. Manuprāt, dzeja ir žanrs, kurā vislabāk var izpausties domas lidojums.
Es mēģinu runāt par daudzām lietām, arī par cilvēkiem. Dzejā netieši var parādīt, kādi mēs esam – pārāk egoistiski un savtīgi. Arī man piemīt šīs īpašības. Dažreiz domāju, kā pārveidot pasauli, taču uzreiz sev vaicāju, vai to spēšu?
Tu daudz lasi?
– Lasu gan, bet ne jau pašas «literārākās» un labākās grāmatas. Man patīk aizraujoši romāni, nu, teiksim, tādi kā «Grāfs Monte Kristo» vai «Ķēniņa Zālamana raktuves». Esmu runājis ar saviem līdzaudžiem – jaunajiem autoriem. Zinu, ka daži studē dzejas grāmatas, rūpīgi izlasot no sākuma līdz beigām, un analizē. Es izlasu to, kas publicēts periodikā.
Mēģinu izprast, kālab tavā dzejā diezgan bieži pavīd vientulības tēma.
– Tā nemaz nav, ka jūtos vientuļš. Pieredzējuši literāti teiktu, ka vientulības tēma ir ļoti «izdevīga» – par to vienmēr var rakstīt, turklāt pārliecinoši. Neesmu domājis, kālab tā notiek.
Acīmredzot tu nojaut, cik grūti autoram ir novērtēt savu darbu.
– Manas domas par uzrakstīto ātri mainās. Daži dzejoļi, ko vēl nesen uzskatīju par veiksmīgiem, tagad tādi nešķiet. Nesen ievēroju, ka uzturēšanās radošajā nometnē «Aicinājums» mainījusi izteiksmes veidu. Es periodiski pārskatu burtnīcās uzrakstīto un cenšos būt kritisks. Taču dzejoļu pirmā vērtētāja ir mamma. Viņa ļoti nopietni izturas pret maniem radošajiem mēģinājumiem, iedziļinās rakstītajā. Es cenšos ņemt vērā mammas ieteikumus un dažreiz pārveidoju uzrakstīto.
Klasesbiedri zina par tavu aizraušanos? Varbūt viņi lūdz sacerēt apsveikumu pantiņus?
– Zina gan, taču neliek man rakstīt rīmes, vienīgi lūdz kaut ko uzzīmēt. Es labprāt piekrītu. Man ļoti patīk jaunas idejas un radīt kompozīcijas. Kopš Mākslas skolas beigšanas neko nopietnu vēl neesmu uzgleznojis vai uzzīmējis, taču vajadzēs sākt. Nākamgad gribu iestāties Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, lai apgūtu vides mākslinieka vai metāldizainera amatu. Es nevēlos kļūt brīvmākslinieks, jo gleznas neviens nepērk. Toties dizainera profesija nākotnē varētu būt pieprasīta.
