Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Paldies tiem lasītājiem, kuri atrakstījuši. Joprojām gaidām jūsu vēstules.
Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Paldies tiem lasītājiem, kuri atrakstījuši. Joprojām gaidām jūsu vēstules.
«Nekas nenotiek, ja tas nav lemts. To sāku apjaust tikai tagad. Šķita – ja vēlos, varu dabūt visu. Mana pašpārliecinātība sabruka kā kāršu namiņš, kad tu pateici: «Man bija labi, bet tomēr nevaru pamest jau sakārtotu dzīvi…»
Es slīgu izmisumā. Es nezināju, kur vērsties, jo visur manā priekšā aizcirtās durvis. Mani nosodīja. Teica, ka šādai mīlestībai nekad nav nākotnes. Laimi nebūvē uz drupām. Es centos sev iestāstīt, ka tā nav. Mēģināju attaisnot sevi. Desmitkārt analizēju visas mūsu šķiršanās un tikšanās. Tad sapratu, ka… es neko neesmu izdarījusi. Tikai mīlējusi tevi. Patiesi.
Tu sāki vairīties no manis. To sapratu, kad arvien biežāk aizbildinājies ar darbu. Sausi taisnojies. Mācās virsū bezcerība, domāju pat par pašnāvību. Tik ļoti tevi mīlēju…
Tad radās ideja, kā atgūt tevi. Ja ne ar labu, tad ar viltu. Es aizgāju pie zīlnieces. Melnīgsnēja vecene ar kaulainām rokām lika kārtis. Dega svece, dzirdēju, kā sprakšķ liesma, un redzēju, kā kustas vecenes lūpas: «Dabūsi viņu atpakaļ! Sasper jods, ja nepieburšu viņu!» Es sēdēju un klusēju. Mēmi kā zivs.
Pēc pāris seansiem viņš patiešām piezvanīja. Tad gan kļuva ap dūšu šķērmi. Sāku redzēt vīzijas – tu, es un starp mums tā… vecene. Ausīs skanēja: «Pieburšu viņu… Sasper jods, ja ne!»
Mēs satikāmies, un viņš atkal aicināja visu atsākt. Arvien skaudrāk apjautu, ka starp mums ir izveidojusies plaisa. Viņa acis nedega iekārē pēc manis. Viņa lūpas čukstēja mīlestību, bet acis bija tukšas un saltas. Mūsu mīlestība vairs nekvēloja.
Neatceros, kurā mirklī teicu: «Es nevaru pieņemt tevi. Būs labāk, ja vairs netiksimies…»
Nav nozīmes mīlestību reanimēt no jauna, ja tā reiz ir mirusi.»
KRISTĪNE
