Par savu dzīvi baušķeniece Anna Ābola sacīja, ka tā esot vienkārša kā koka skaitāmie kauliņi.
Par savu dzīvi baušķeniece Anna Ābola sacīja, ka tā esot vienkārša kā koka skaitāmie kauliņi.
Pēc Rīgas amatniecības, grāmatvedības un uzskaites tehnikuma absolvēšanas viņa visu mūžu strādājusi kluso un rūpīgo grāmatvedes darbu. Vis- pirms Auces, vēlāk Bauskas rūpkombinātā un bijušajā 10. ceļu daļā.
18. septembrī, ābolu laikā, dzimušajai Annai Ābolai būs 75. dzimšanas diena. Viņas meita Māra ir iecienīta zobārste, znots – vēsturnieks. Izstudējušas abas mazmeitas Ieva un Zanda, sagaidīta mazmazmeitiņa Elza.
Rīdziniece laukos meklē patvērumu
Anna Ābola vērtē, ka viņas paaudzei bijis lemts piedzīvot ļoti traģisku laiku. Dzimusi rīdziniece, galvaspilsētā arī skolojusies. 1940. gada vasarā kopā ar draudzenēm skrējusi uz Stacijas laukumu Rīgā skatīties piepeši tur saradušos krievu tankus. Izbrīns prātā jaucies ar izbīli un nelaimes nojautām. Īsi pirms kara sākuma meitene devusies par izpalīdzi uz laukiem. Viņa nokļuvusi pie Lidijas un Jūlija Druvām. (Viņu dēls Kārlis Jūlijs Druva 90. gados tika ievēlēts par deputātu Saeimā). Šajās mājās strādājis arī puisis, kurš vēlāk kļuvis par Annas vīru, dāvinot viņai skaisto uzvārdu. Dzīve nomaļajā lauku sētā paglābusi Annu no izsūtīšanas un arī no izvešanas uz darba nometnēm Vācijā. Laipnā Druvu ģimene kara beigās devusies bēgļu gaitās uz Ameriku. Par piemiņu no šī laika Anna Ābola joprojām glabā senu fotokartīti un Lidijas Druvas dāvinātu grāmatu ar ierakstu «Manai centīgajai audzēknei!».
Kaimiņi ir labi draugi
Apprecējusies Anna Ābola dzīvojusi Aucē, kur piedzimusi meita Māra. Tur nelaimes gadījumā gājis bojā vīrs un jaunā sieva vienā dienā kļuvusi par jaunu atraitni. 1956. gadā saņemts piedāvājums pārnākt darbā uz Bausku, solīts arī dzīvoklis. Tā nu jau 43 gadus Anna Ābola dzīvo mūsu pilsētā, vienā no Slimnīcas ielas namiem. Visi kaimiņi viņai kā labi paziņas. Tieši tik ilgi viņa ir rajona avīzes lasītāja. Strādājot toreizējā rūpkombinātā, Anna Ābola izmantojusi iespējas ceļot. Ekskursijas bijušas lētas un labiem darbiniekiem pat bez maksas. Viņa skatījusi Krievijas skaistākās pilsētas, bijusi krāšņajā Vidusāzijā un pārdzīvo, ka tagad šīs vietas ir kara un tautu nesaticības dēļ izpostītas.
Agri sākusi strādāt arī Annas Ābolas meita. Vidējo izglītību viņa ieguvusi vakarskolā, kur Māra iepazinusies ar puisi Māri. Abi draudzējušies, līdz neilgi pirms studiju beigām apprecējušies. Anna Ābola stāstīja, ka viņai patīk znota Māra Bērziņa aizraušanās ar vēsturi un kolekcionēšanu. Viņš mūsu rajonā izveidojis unikālu zemnieku sētas un lauksaimniecības mašīnu muzeju. Znota vadītajās ekskursijās stāstīto ar interesi klausījusies arī sievasmāte.
Uz dārziņu kā uz darbu
Jau 19 gadu Anna Ābola ir pensionāre. Ar grāmatvedes pieredzi un padomu viņa arī vēlāk palīdzējusi dažiem uzņēmējiem, bet strādāt ikdienā vairs nebūtu spēka. Tāpēc bažīgi tiek vērtēts tagadējās valdības nodoms paaugstināt pensijas vecumu līdz 62 gadiem. Vai daudziem tik ilgi būs kur strādāt? Gluži tāpat kā uz darbu, tagad Anna Ābola katru dienu cenšas mērot ceļu uz dārziņu. Tā esot viņas fizkultūra, jo vingrot nekad neesot paticis. Pensionāre rosās, cenšoties pārvarēt kaulu sāpes, priecājas, ka šogad viss labi audzis, īpaši esot padevušies tomāti. Turklāt šis taču ir īsts viņas – bagātīgs ābolu gads.
