Visvieglāk ir nelikties ne zinis par nemierīgo kaimiņu – Krieviju –, vēršot skatu vienīgi uz Rietumiem.
Visvieglāk ir nelikties ne zinis par nemierīgo kaimiņu – Krieviju –, vēršot skatu vienīgi uz Rietumiem. Taču nenāktu par ļaunu šad tad atcerēties, ka lielvalstī notiekošie procesi iespaido visu pasauli. Tostarp arī mazo Latviju, kas patlaban vairāk pārņemta ar pedofilijas skandālu nekā ar terorismu Krievijā.
Līdzdalība Latvijas ekonomiskajā misijā Pievolgā mūsu žurnālistiem pavēra negaidītu iespēju Krievzemi pēc impērijas sabrukšanas ieraudzīt «no iekšpuses». Vai mums tas ir vajadzīgs? Noteikti, jo, ieslēdzot Krievijas Televīzijas kanālu vai izlasot kādu laikrakstu, notikumu un vērtējumu spektrs nevar atklāties tādā neizsmeļamā daudzveidībā. Demokrātijas izpausmes un impēriskā domāšana Krievijā cita citu neizslēdz – tās eksistē līdzās. Visspilgtāk par to varēja pārliecināties Saratovā, apmeklējot memoriālo kompleksu «Sokolovskaja gora». Augsta kalna galā uzceltais komplekss veltīts daudziem tūkstošiem Otrā pasaules karā kritušo padomju armijas kareivju piemiņai. Šis objekts ir saratoviešu lepnums, un cilvēciski tas arī saprotams, ja vien karavīru atdusas vieta nebūtu pārvērsta par ieroču varenu glabātavu. Memoriālā iekārtota neiedomājami plaša padomju militārās tehnikas ekspozīcija. Šeit atrodas lokomotīves ar uzrakstu «Nāvi fašistiem!», kaujas raķetes ar saukli «Uz Berlīni!» un visi iespējamie iznīcību nesoši ieroči. Nebeidzamā straumē uz memoriālu plūst jaunlaulātie ar pavadoņiem. Viņi fotografējas uz kara tehnikas fona, dzer šampanieti un līksmi sasaucas.
Es mēģināju rast atbildi uz jautājumu: «Vai tiešām neviens no šiem jaunajiem cilvēkiem nesaprot, cik biedējoša ir kapu klusuma un militārisma kombinācija? Kāpēc viņi nefotografējas savas skaistās Volgas vai majestātisko katedrāļu fonā?». Man kļuva bail no domas, ka tieksme pakļaut, apspiest, iznīcināt kādai daļai krievu nācijas, iespējams, ir ģenētiski pārmantota…
Taču Krievijai ir arī otra – «nesabojātā seja». Kā zemūdens straume tā cen- šas izlauzties no sagruvušās impērijas sloga. Es runāju ar cilvēkiem ielās, kuriem Latvija asociējas ar vienkāršām, mīļām un sadzīviskām lietām. Kāda strādniece atcerējās siltos Ogres džemperīšus, pensionēts komersants – izrādes Latvijas Nacionālajā operā, žurnāliste – savus kādreizējos draugus Rīgā. Sarunās izpaudās cieņa pret mazo valstiņu – Latviju –, kas bez asinsizliešanas bija spējusi atgūt neatkarību. Šie cilvēki atklāja sāpi par Krievzemes izpostīto dvēseli un nelokāmu apņēmību stāties pretī totalitārisma izpausmēm. Es viņus sapratu, jo mūsu domāšanas veids neatšķīrās. Taču sapratnes stīdziņa vēl ir pārāk trausla…
