Pirms došanās uz Islandē notikušo konferenci «Sievietes un demokrātija jaunā gadu tūkstoša sākumā» Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tikās ar Latvijas 40 ievērojamām sievietēm.
Pirms došanās uz Islandē notikušo konferenci «Sievietes un demokrātija jaunā gadu tūkstoša sākumā» Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tikās ar Latvijas 40 ievērojamām sievietēm. Preses izdevumi ziņoja, ka tā esot bijusi labvēlīgas intereses pilna tikšanās, lai uzzinātu, kā Latvijā jūtas sieviete.
Nekur gan neizdevās izlasīt, ar kurām 40 sievietēm tikās Valsts prezidente. Kā Latvijā sievietei vispār gūt ievērību? Tas ir jautājums, uz kuru nemaz nav tik viegli atbildēt. Gluži tāpat, ne ar vārdu neaizskarot cienījamo prezidenti, gribu sacīt, ka tikpat grūti ir uzzināt, kā Latvijā jūtas sieviete, iztaujājot tikai sabiedrisko organizāciju līderes, uzņēmējas un uzņēmēju sievas. Diemžēl nesalīdzināmi vairāk mūsu valstī ir sieviešu, kuras nosacīti pieder gluži citai sabiedrības daļai, un tas arī nosaka viņu izdzīvošanas ikdienas cīniņu intensitāti.
Smagākā nasta, ko šis laiks uzlicis uz sievietes pleciem, ir nedrošība par savu un savu bērnu rītdienu. Vai spēsim samaksāt par veselības aprūpi, izglītošanos?
Nesen uzklausīju kādu ilgstošu darba meklētāju. Viņai nav naudas, ar ko samaksāt par zobu labošanu un protezēšanu, bet tāda bezzobaina viņa nespēj ieinteresēt darba devējus. Vēl mokošāka sajūta ir sievietēm, kuras kļuvušas bezdarbnieces, bet bērni skolā jālaiž, un viņi taču nav vainīgi, ka piedzimuši šajā laikā.
Kāda mana paziņa, jauka sieviete, lieliska speciāliste, gadiem ilgi nesekmīgi mēģina piedzīt alimentus triju bērnu uzturam no sava šķirtā vīra. Uz papīra rakstītie likumi un institūcijas diemžēl nedarbojas ne prasītājas, ne viņas bērnu labā. Pat advokāts viņai ieteicis pašai meklēt atbildētāja darbavietu un izpeļņu, pašai komplektēt tiesā iesniedzamo dokumentu kopumu. Šī sieviete man atzinās, ka labprāt pastāstītu prezidentei, kā sieviete Latvijā jūtas.
Rakstniece Nora Ikstena nesen vienā no savām publikācijām presē rakstīja: «Es teiktu, ka daudz kas sievietes ikdienā un liktenī ir tāds, kas jāpārvērš humorā, jo, pārāk nopietni un traģiski uztverts, tas varētu izrādīties nepanesams.» Tas attiecināms uz tūkstošiem sieviešu Latvijā. Viņu likteņa tiesību aizstāvību nav uzņēmies Valsts Cilvēktiesību birojs vai kāda cita institūcija. Tas ir apcerēšanas cienīgs fakts. Sievietes, kurām patiesi klājas grūti, ir arī pietiekami lepnas. Viņas nedemonstrē sevi izaicinošos piketos pie Saeimas nama. Viņas gluži vienkārši nes savu smagumu un cenšas pārvarēt depresiju. Psihiatri atzinuši, ka ar to pašlaik Latvijā slimo 5 līdz 10 procentu iedzīvotāju – gan vīriešu, gan sieviešu, un tas nav iepriecinoši.
Latvijā veiktais pētījums «Dzimums un tautas attīstība», kas oktobra sākumā tika publiskots, tomēr parāda arī kaut ko iepriecinošu. Sievietes pret savu emocionālo labsajūtu ir noskaņotas kritiskāk, tomēr viņas daudz retāk nekā vīrieši izdara pašnāvību. Acīmredzot visi mūsu pūliņi un ciešanas ir veselīgas, jo pētījumā arī secināts, ka sievietes mūža ilgums Latvijā ir par apmēram desmit gadiem garāks nekā vīriešiem.
