Esam cieši pārliecināti, ka ir tikai viens ceļš – ceļš uz Eiropu. Garš un ērkšķiem klāts.
Esam cieši pārliecināti, ka ir tikai viens ceļš – ceļš uz Eiropu. Garš un ērkšķiem klāts. Runa nav tikai par materiālo pusi. Galvenais – kā mēs tam esam sagatavojušies psiholoģiski.
Viens no civilizētās Vakareiropas standartiem – viss jāuztver pozitīvi, lai ap sevi un tuvākajiem veidotu labestīgu auru. Šis princips, pirms pārkāpjam Eiropas slieksni, jāapgūst arī mums, lai izdzīvotu brīvās pasaules džungļos. Mūsu trauslā mentalitāte var arī neizturēt, tāpēc tauta laikus jāizglīto un jāaudzina, nežēlojot līdzekļus, kuru mūsu valstī nav.
Ja Trešās atmodas laikā šajā virzienā būtu strādāts, valdības un Saeimas darboņiem vairāku zibensideju īstenošana būtu pagājusi bez tautas neauglīgas burkšķēšanas un distrofiskas pretestības. Mēģināšu savus apgalvojumus ilustrēt ar piemēriem no dzīves.
Karsto punktu topā visilgāk turas iedzīvotāju un ierēdņu domstarpības par grozījumiem pensiju likumā. Ja mēs būtu iemācīti visu uztvert pozitīvi, tad sociālais budžets «būtu nostādīts uz kājām», varētu palīdzēt ķepuroties pamatbudžetam un varbūt pat Lietuvas brūkošajai finansu sistēmai. Pateicībā par laikā pasniegtu roku lietuvieši pārceltu jūras robežu tā, ka visa nafta un mencas nonāktu mūsu rīcībā. Patiesībā jau grozījumi pensiju likumā ir mūsu sabiedrības fenomens. Valstsvīri skolā tiešām ir studējuši Raini: «pastāvēs, kas pārvērtīsies». Senie latvieši daudz agrāk par Raini bija secinājuši – «kur mežu cērt, tur skaidas lec». Punktu mūsu garīgajai pacilātībai varētu pielikt labklājības ministra Jurdža reiz teiktais, ka cilvēka dvēsele ir mūžīga un tā aizsaulē varēs baudīt ciešanu augļus.
Pie sasistas siles attapušies mūsu rajona cukurbiešu audzētāji. Jēkabpils cukurfabrikas vārti ciet. Visa gada darbs – kaķim zem astes. Bet uz šo jezgu var palūkoties arī no citas puses. Zemnieki praksē pārliecinājušies, cik svētīga ir sausās un saulainās vasaras ietekme uz cukurbiešu ražību. Zemgalieši pirmie Latvijā būs izbaudījuši vienu no lielās demokrātijas ieročiem – regulēšanas mehānismu pārprodukcijas likvidēšanā. Bietes – bedrē, subsīdijas – kabatā. Pilnīgs kaifs.
Kādā televīzijas kanālā parādījās ziņa, ka Latvijā savairojušies pedofili, varbūt pat valdībā. Nekritīsim panikā. Ja nebūtu bijis amorālo žurnālistu, mēs kā izmirstoša tauta nekad nebūtu uzzinājuši, ka Latvijā bērnu mīlestība pārgājusi noziedzīgā fāzē. Nebūtu uzzinājuši arī to, ka mūsu likumu sargi nu jau vairāk kā gadu vaiga sviedros šo parādību pētī. Izveidota vesela kartotēka – ap 600 personu. Īsti gan nav zināms – pedofilu vai cietušo. Bet uzskaite ir. No drošiem avotiem kļuvis zināms, ka valdība tomēr nav pedofile. Arī masu medijiem beidzot norādītas satura robežas: teikas par šodienas varoņiem un vadoņiem – laikrakstos, bet televīzijā – spēles un dziesmu svētki.
Varētu vēl turpināt. Bet
galvenais tomēr jāveic cilvēkam pašam. Katrā triecienā, katrā klupienā, katrā uzbrēcienā meklēsim tikai pozitīvo, jauko. Un dzīve tad kļūs par vienu vienīgu rožu dārzu.
Ar cieņu
