Simt dienās man bija jāsastumj kopā smilšu kaudze, kas draudēja izplūst, preses konferencē 22. oktobrī reģionu žurnālistiem tēlaini stāstīja premjers Andris Šķēle.
Simt dienās man bija jāsastumj kopā smilšu kaudze, kas draudēja izplūst, preses konferencē 22. oktobrī reģionu žurnālistiem tēlaini stāstīja premjers Andris Šķēle.
Kāda patlaban izskatās «smilšu kaudze»? Mūsu valsts pamatbudžeta finansiālais deficīts ir 22 miljoni 693 tūkstoši latu. Fiskālais deficīts veido 93 miljonus 168 tūkstošus latu, bet valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta finansiālais deficīts ir 60 miljonu 988 tūkstoši latu. Valsts parāds šī gada deviņos mēnešos palielinājies par 95 miljoniem 915 tūkstošiem latu.
Premjers uzsvēra, ka tik saspringtu laiku pirmajās simt dienās nav piedzīvojusi neviena valdība. Sabiedrībā uzbangoja emocijas, kad tika skarts pensiju jautājums, vardarbība pret bērniem, privatizācijas aizkulises, skolotāju zemās algas un citas negācijas.
«Tautā valda pieņēmums, ka slikts ir tas, kurš atnes sliktu ziņu,» skaidroja Andris Šķēle. Lai nerastos pārpratumi, viņš minēja piemēru no dzīves: «Ja viena kaimiņiene saka otrai, ka viņas vīrs piedzēries, tad beigās slikts izrādās nevis vīrs, bet kaimiņiene, kura šo ziņu atnesusi.» Šķēles vadītā labējā koalīcijas valdība gribot negribot itin bieži nokļuvusi «sliktās kaimiņienes» lomā. Tāds statuss valdībai nav pa prātam, jo tā, cik var noprast, sevi uzskata par valsts glābēju. Ministru prezidents savā runā Saeimā 21. oktobrī tā arī saka: «.. Šī ir pavisam cita valdība, un arī prasības, ko sabiedrība izvirza šai valdībai, ir pavisam citas.
..Latvijas sabiedrība aizvien aktīvāk vēlas iesaistīties lēmumu pieņemšanā, aizvien drošāk piedalās savas nākotnes veidošanā un aizstāv savas neapstrīdamās tiesības tikt uzklausītai. Un tā ir optimistiska tendence…»
Par optimismu gan varētu strīdēties. Vai par tā izpausmi būtu uzskatāmi skolotāju nemieri un pensionāru protesta akcijas? Tā ir bezizeja un galējs izmisums. Kāds mierinājums vecai tantiņai var būt no tā, ka grozījumi pensiju likumā tiks veikti ar mērķi apturēt sociālā budžeta sagraušanu? Ne jau viņas vainas dēļ tas grūst. Vai skolotājs, saņemdams nekvalificēta strādnieka algu, var justies pilns optimisma? Turklāt, ja šīs valsts pašreizējā valdība savā priekšvēlēšanu programmā noteikusi: «Mēs esam par obligātu vidējo izglītību, kā arī par CIENĪJAMĀM skolotāju algām, nosakot, ka atlīdzībai par slodzi jābūt vismaz trīs minimālo mēnešalgu apmērā.»
Ministru prezidents sola, ka valdība noteikti atrisināšot skolotāju algu problēmu, jo līdz 2000. gada valsts budžeta otrajam lasījumam Saeimā vēl pusotra mēneša. Tiek izmests arī kāds «āķītis» – ja algu palielināšanu būs iespējams uzsākt no nākamā gada 1. janvāra, tad katrs pedagogs saņems pielikumu no četriem līdz sešiem latiem. Toties vairāk par 20 latiem saņems visi, ja algu paaugstināšanu uzsāks 2000. gada 1. septembrī…
Valdības simt dienu laikā knapi salipinātā «smilšu kaudze» ir gaužām vārs veidojums. Spēcīga vēja pūsma to atkal var izkaisīt.
