Rūdolfs Saulājs lietu vērtību nosaka ar nākotnes mēru. Pat nejauši viņa rokās nonākusi papīra strēmelīte var kļūt par atradumu ar vēsturisku nozīmi.
Rūdolfs Saulājs lietu vērtību nosaka ar nākotnes mēru. Pat nejauši viņa rokās nonākusi papīra strēmelīte var kļūt par atradumu ar vēsturisku nozīmi.
Iepazīstoties ar Lodēnu māju saimnieka kalendāru kolekciju, «Bauskas Dzīvei» radās šaubas, vai šo aizraušanos var saukt par vaļasprieku vien.
«Makulatūras revidents»
Šādu amatu nevarētu atrast nevienas iestādes štatu sarakstos ne tagad, ne agrāk. Taču Rūdolfs Saulājs tāds ir bijis. Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā viņš bieži apciemojis makulatūras noliktavas gan Bauskā, gan Rīgā. Ņēmis visu, viņaprāt, vērtīgāko no tā, kas bijis lemts iznīcībai. Ar tagadējo izpratni gan būtu mazāk izvēlīgs… Tāds prozaisks bijis kalendāru kolekcijas sākums. Vēlāk laika grāmatas viņš meklējis antikvariātos, tad tās piegādājuši radi, draugi, kaimiņi, pat veselām pakām. Tāpēc daži izdevumi ir vairākos eksemplāros.
Kolekciju mēra tūkstošos
Grāmatveida kalendāru Rūdolfa Saulāja kolekcijā ir aptuveni pusotra tūkstoša. Tie sarindoti viņa paša gatavotajos plauktos gadu secībā. Bez šaubām, interesantākie ir visvecākie eksemplāri. Ja vien kāds vēl senāks nav iejucis pagaidām nesistematizēto kabatas, suvenīru un tabulkalendāru tūkstošu kaudzītēs, tad vecākā laika grāmata ir no 1776. gada. Tulkojumā no vācu valodas «Vidzemes almanahs» («Liefländischer Allmanach»). Tajā ir atzīmētas senu un neparastu vārdu dienas, iespiestas dziesmas, vēstīts par gadalaikiem. Rūdolfa kolekcijā pirmais latviešu valodā iznākušais kalendārs atrodams no 1847. gada «Veca un jauna laika grāmata» – «..tā sarakstīta, ka tā visā Kurzemē, Vidzemē un Leišos, kur latvieši dzīvo, derīga ir». Kādā 30. gados izdotā laika zīmētājā katrs mēnesis lietotājam atgādina saistību ar valsti, aicinot «Izkopsim latviskus tikumus», «Nesalaužamu ticību mūžīgai Latvijai» utt.
«Kalendāriem bijusi kultūrvēsturiska, izglītojoša nozīme,» savu kolekciju vērtē R. Saulājs. «Pirms simt gadiem mājās galvenā lasāmviela bija Bībele un kalendārs. Tās ir mūsu priekšteču likteņgrāmatas, kuru lappusēs atzīmēti svarīgākie notikumi. Mēs nepazīstam šos cilvēkus, bet viņu atstātās zīmes ir vesela laikmeta liecība: kad piedzimis bērns, kad govij atskrējis teliņš un putni atlidojuši, kas pirkts un pārdots, kāds tuvinieks aizgājis mūžībā. Tolaik lauku zēniņi pasauli iepazina no kalendāra. Tā bija lasāmviela blakus ābecei. Manās rokās ir nonākuši arī žurku apgrauzti un mušu apskādēti eksemplāri, ar visām aukliņām pakarināšanai. Tas tikai ceļ izdevuma vērtību.»
Kolekcijā ir arī visjaunākie kalendāri. Valdemāra Ancīša jau astoņus gadus sastādītā «Senču kalendāra» 2000. gada grāmata, arī no ASV atvests mēnešu kalendārs tūkstošgadu mijai. Tikai tāds «papliks» – bez vārdadienām.
Vaļasprieks kļūst par pētniecisku darbu
Rūdolfam Saulājam zināms, ka plašāks kalendāru klāsts ir Misiņa bibliotēkā Rīgā. Ar to viņš gatavojas iepazīties jau tuvākajā laikā. Kolekcionāra mērķis ir Latvijā izdoto kalendāru pētniecība, izveidojot bibliogrāfisku apkopojumu par visām laika grāmatām no pirmās līdz pēdējai. Top kalendāru kartotēka, arī tematiska, katram izdevumam tiek uzrakstīta zinātniska pase, lai tās laika liecības, ko satur kalendāri par vairākiem gadsimtiem, varētu izmantot jebkurš interesents.
«Baidos vienīgi, ka tik gadu nepietrūktu…» nobažījies Rūdolfs Saulājs. Taču, vērojot jau padarīto un jaušot kalendārnieka enerģiju, nav šaubu, ka darbs tiks paveikts.
Rūdolfs Saulājs ilgus gadus strādājis pilnīgi patstāvīgi, arī tagad nelūdzot Latvijas dažādo kultūras fondu palīdzību. No laikraksta «Brīvā Latvija» viņš uzzinājis par Latviešu fondu ārzemēs. Tam nosūtījis projektu par latviešu kultūras mantojuma saglabāšanu, pievienojot Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja, kā arī Valdemāra Ancīša ieteikuma rakstus. Atsaucība bijusi necerēta un arī atbalsts no Latviešu fonda, kuru sarakstē pārstāv Anita Liepiņa.
…Rūdolfs Saulājs uzrakstījis 250 dzejoļu, kas ir gatavi izdošanai grāmatā, bet… Par saviem vaļaspriekiem viņš saka tā: «Dzeja ir manas dzīves daļa. Tas ir ielikts šūpulī un, gribi vai negribi, kad dzejolis atnāk, tas ir jāuzraksta. Mans vaļasprieks bija piecpadsmit gadu ilgs pakāpenisks savas mītnes remonts. Māju nopirku, pirms bija sarīkots «feijerverks» ugunsdzēsēju treniņiem. Nu ir tas mirklis, kad redzu galu darbam, kuram esmu veltījis lielāko daļu mūža, kalendāru kolekcijas bibliogrāfiskam sakārtojumam.»
