«Mēs zaudējam valsts teritorijas daļu, un tas nevienu neuztrauc!»

Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors Astrīds Freimanis brīdina, ka pastāvīgai lietpratēju uzraudzībai ir jābūt arī karsta procesu zonās

Autors: Gaitis Grūtups, laikraksts «Zemgales Ziņas»

Astrīds Freimanis, neskatoties uz saviem cienījamiem gadiem, vēl aizvien ir apveltīts ar labu atmiņu, kā arī patriotiski virzītu kritisku prātu, ko sarunvalodā mēdz saukt par «cemmi». Viņam rūp tas, kā Latvijas valsts attīstās. Jo īpaši par to, kā ir nostādīta ģeoloģija, zemes dzīļu bagātību izpēte un apguve. Pirms pieciem gadiem, kandidējot 13. Saeimas vēlēšanās, Astrīds Freimanis rakstīja: «Likvidējot Ģeoloģijas dienestu, kas darbojās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā, Latvijas zemes dzīles tika atstātas bez turpmākās attīstības. Ir jāsakārto likumdošana un jārada darba spējīga struktūra turpmākai zemes dzīļu izpētei un derīgo izrakteņu ieguvei.» Pat Kārļa Ulmaņa laikos Latvijā ir bijis Zemes bagātību pētīšanas institūts. Tādēļ Astrīds Freimanis brīdina, ka saistībā ar to, ka ģeoloģija ir atstāta novārtā, nākotnē mums draud «lielas nepatikšanas».

Ģeoloģiskie procesi ir jāuzrauga
«Ir vairāki ģeoloģiskie procesi, kas ir pastāvīgi jāpēta. Piemēram, ir karsts (iežu šķīšana pazemes ūdeņos), abrāzija (jūras krastu noārdīšanās viļņu ietekmē) un sufozija (pazemes ūdeņu izskalojumi smilšakmeņos). Tur ir jābūt pastāvīgai lietpratēju uzraudzībai, taču tagad netiek darīts nekas. Absolūti!» dusmojas Astrīds Freimanis.
Zinātnieks atceras, ka padomju laikos, tas bija 60. – 70. gados, piepeši pie Salaspils pazuda zemes pamats zem sliedēm dzelzceļa līnijā Rīga–Daugavpils. Pazemes ūdeņi tur bija izskalojuši ģipšakmeni. Toreiz karsta procesā izveidojušos tukšumu vienkārši aizbēra ciet.

A. Freimanis teic, ka Latvijā ir «pilns ar karsta kritenēm», turklāt ne tikai Skaistkalnē Lietuvas pierobežā, kur tās ir kā tūrisma objekts. Reiz, kad viņš ar kolēģiem veicis dziļurbumu Baldonē, vienā brīdī apkārtējā zeme sākusi ieliekties. «Es teicu: «Čaļi, laižaties!» Visi izleca malā, bet urbšanas agregāts stāvus ieslīdēja apmēram septiņu metru dziļumā. Arī Rīga stāv uz karbonātiskajiem iežiem, un arī tur veidojas karsta process. Ja jūs aiziesiet Rīgā uz restorānu «Ščecina», tad tur apkārt esošie dīķīši – visi ir izveidojušies no karsta, bet neviens to nepēta,» pukojas zinātnieks. Tajā pašā laikā A. Freimanis ir diezgan skeptisks par to, ka ģeoloģisko procesu rezultātā būtu apdraudēta XIII gadsimtā būvētā Rīgas Doma baznīca. 2020. gadā Latvijas medijos parādījās ziņa, ka tuvākajos gados nepieciešama baznīcas pamatu stiprināšana un tajā ir jāiegulda ievērojami līdzekļi, jo uz koka pamatiem būvētais dievnams lēnām sēžas, turklāt dažādas baznīcas daļas grimst ar dažādu ātrumu.

Dažus gadus pirms tam, saņēmis uzaicinājumu iepazīties ar šo problēmu, A. Freimanis apskatījis plaisas baznīcas velvēs. Tās viņam izskatījušās noputējušas un jau ilgāku laiku nemainīgas. Zinātnieks no kāda veca būvnieka dzirdējis, ka plaisas radušās Otrā pasaules kara laikā, kad vācu armija spridzināja Daugavas tiltus. A. Freimanis uzskata, ka situāciju vajadzētu izvērtēt neatkarīgiem zinošiem speciālistiem. Tiem jābūt kā «filtram», kas atdala svarīgo no nebūtiskā, kā arī savtīgās intereses no sabiedriskā labuma. Taču tādu neatkarīgu, nacionāli domājošu lietpratēju tieši ģeoloģijā Latvijā, viņaprāt, trūkst. Ar zināšanām, ko šajā nozarē var iegūt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, pēc A. Freimaņa domām, ir par maz. Pats viņš ir studējis Kazahstānas Kalnu metalurģijas institūtā, kur ģeoloģija tika mācīta krietni vairāk.

Runājot par Baltijas jūras krasta noskalošanos, A. Freimanis atceras gadījumu, kad 2000. gadu sākumā kopā ar ciemiņiem no Tatarstānas braucis uz Jūrkalni skatīties dižjūru. «Jūrkalnē gribēju apskatīt vietu, kur septiņdesmitajos veicām 1300 metru dziļurbumu. Toreiz tas bija metrus 100 no jūras krasta. Meklēju, meklēju – nevar atrast. Tad paskatos – caurules gals jau ir jūrā. Tātad vairāk nekā simt metru no krasta ir noskalots. Arī Bernātos skalo spēcīgi. Mums jādomā, kā novirzīt jūras straumes. Zaudējam teritoriju, bet par to neliekas neviens ne zinis!» atkal pukojas Freimanis.

Vosa viedoklis bija neapstrīdams
Vēl viens ģeologa A. Freimaņa aktualizētais temats ir Rīgas ūdensapgāde. Viņaprāt, nav droši dzeramo ūdeni ņemt no Daugavas, to vajadzētu ņemt no pazemes. A. Freimanis stāsta, ka tur vainojams vēl padomju laiku Latvijas kompartijas priekšstāvis Augusts Voss, kas pastāvējis uz to, ka, ievedot darbaspēku no Austrumiem, Rīgai ir jāaug. Tādējādi palielināsies ūdens patēriņš, un uz Daugavas vajag būvēt Rīgas HES. Pret to iebildu-
ši vairāki nacionāli noskaņoti zinātnieki, bet kolonizatoru kalpa A. Vosa viedoklis ņēmis virsroku. Viens no papildu argumentiem Rīgas HES būvei bijis tāds, ka no ūdenskrātuves pilsētai tiks ņemts ūdens. Turpretī A. Freimanis uzskata, ka vairāk jāattīsta ievērojami kvalitatīvākā pazemes jeb «dzīvā» ūdens ieguve. Proti, Rīgas HES ūdenskrātuvē nosēžas visādi netīrumi, un to filtrēšana nav lēta, kā arī tā maina ūdens molekulu struktūru. Sanāk, ka «dzīvais» ūdens filtrējot pārvēršas par «mirušo» ūdeni. A. Freimanis nešaubās, ka tas nav tik vērtīgs kā «dzīvais» – no pazemes nākušais.

A. Freimanis neklātienē strīdas ar agrāko ministru Induli Emsi, kas savulaik esot veicinājis Daugavas ūdens izmantošanu Rīgas ūdensapgādē. Pēc uzņēmuma «Rīgas ūdens» datiem, mūsdienās pazemes ūdensgūtve «Baltezers-Zaķumuiža» dod 57 procentus no Rīgai nepieciešamā ūdens un apgādā Daugavas labo krastu, bet no Daugavas nāk 43 procenti Rīgai nepieciešamā ūdens. Sanāk, ka Daugavas filtrēto upes ūdeni lieto kreisais krasts.

Zinātnieks ir nemierā arī ar savulaik Latvijā slavenās Ķemeru sanatorijas dīkstāvi, kas ilgst jau tuvu pusgadsimtu. Ķemeri atrodas pie pazemes avotiem, kas neparasti bagāti ar sērūdeņradi. «Vācijā vietās, kur divreiz mazāka sērūdeņraža koncentrācija, ceļ ārstnieciskos centrus. Arī Dienvidigaunijā, Varskā, tāds ir. Mums Ķemeri nevienam nav vajadzīgi,» salīdzina Astrīds Freimanis.

Jakutu piemērs brīdina
Zinātnieks atgādina arī par iespēju pie Dobeles izveidot pazemes gāzes krātuvi, kas potenciāli varētu būt daudzkārt lielāka nekā Inčukalnā esošā. Viņaprāt, nākotnē var kļūt nozīmīgi Latvijas dzelzsrūdas krājumi. Tādi ir zināmi Inčukalnā, Staicelē un Gārsenē. «Mūsu prognozēs ir, ka Latvijā dzelzsrūdas iegulas varētu būt ap 21 miljardu tonnu.» Taču rūda atrodas 700 – 800 metru dziļumā. Zviedrijā ir šahtas vairāk nekā divu kilometru dziļumā, taču zviedri dzelzsrūdu tur sāka rakt jau no augšas.» Ģeologs piebilst, ka Latvijā ir tā pati dzelzsrūdas zona, kas Zviedrijā. Tā stiepjas līdz Zemeslodes kristāliskā pamatklintāja pacēlumam Baltkrievijā. A. Freimanis arī piezīmē, ka Latvija atrodas tajā zonā, kur atklātas dimanta atradnes. Viņaprāt, tās ir gudri, netērējot lielus līdzekļus, Latvijā jāmeklē. «Esmu bijis Jakutijā, Mirnijā, kur nelielā teritorijā ir 15 piltuves – dimanta atradnes. Tā ir liela bagātība. Tikai pašiem jakutiem no tā tiek trīs pirkstu kombinācija, visu paņem Maskava,» piebilst
A. Freimanis. Zinātnieks brīdina, ka līdzīgi var notikt ar latviešiem, ja nebūsim pietiekami gudri un spējīgi, lai zinātu savas bagātības.

Dziļurbumu vietas pamestas likteņa varā
A. Freimanis atceras, ka padomju laikā ģeoloģijai tika dots «tik daudz naudas, ka nevarējām to apgūt». Tostarp Latvijā tika meklēta nafta. Ģeologs paskaidro, ka tāda nafta būtu vērtīgāka par Sibīrijā iegūto, jo mazinātos naftas transportēšanas izdevumi uz tās produktu patēriņa vietām. A. Freimanis ar zināmu gandarījumu stāsta, ka, ar Maskavas piešķirto naudu veicot Latvijas vēsturē dziļākos urbumus, meklējis ne tikai naftu, bet arī ģeotermālos ūdeņus, kādi atklāti arī Jelgavas novadā pie Elejas. Tā parādījās arī iespējas veidot pie Dobeles pazemes gāzes krātuvi. Savukārt naftas iegulas atklātas vienīgi Kurzemē pie Kuldīgas.

A. Freimanis spriež, ka daudz no zinātniskās izpētes informācijas par 23 dziļurbumiem, kas veikti, diemžēl palicis Krievijā, un diez vai gadu gaitā tā ir saglabāta. Mūsdienās tolaik veikto dziļurbumu vietas Bērvircavā, Penkulē, Vircavā, Jelgavā, Olainē, Jūrkalnē lielākoties ir pamestas likteņa varā. Tomēr tagadējā ģeopolitiskajā situācijā, kad tradicionālo energoresursu – dabasgāzes, naftas un ogļu – cena ir ievērojami palielinājusies un Krievijas energoresursu tirgus ir ciet, sabiedrības interese par zemes dzīļu ģeotermālo enerģiju atgriežas. ◆

ASTRĪDS FREIMANIS
Dzimis 1935. gadā Jelgavā. Audzis Penkules pagasta «Silatīļās» (tagad atrodas Dobeles novadā). Līdz 6. klasei mācījies Penkules pamatskolā, kurā tagad atbalsta labākos skolēnus.

1949. gada 25. martā Freimaņu ģimene – tēvs Augusts, māte Olga, meita Aina un dēls Astrīds – tika apcietināta un izvesta uz Omskas apgabalu Krievijā, Sibīrijā.
Pieņemot to, ka vienīgi caur mācīšanos politiski represētie jaunieši var iegūt brīvību atgriezties dzimtenē,

1955. gadā devās uz Kazahstānu, lai iestātos Almati Kalnu metalurģiskajā institūtā.

1960. gadā absolvējis Kazahstānas Kalnu metalurģisko institūtu. Diplomdarbā pētījis Lielupes krastu noturību Jūrmalā pie Majoru cilpas un Bikšu ciema (netālu no Dubultu stacijas), kur upe bīstami izskalo krastu.

No 1960. līdz 1991. gadam strādāja par ģeologu Latvijas PSR, sākumā Ģeoloģijas un zemes dzīļu aizsardzības pārvaldei pakļautajā ekspedīcijā, vēlāk Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas zinātniskajā institūtā, veica naftas izpētes urbumus, pētīja pazemes ūdeņus Jūrmalā un citviet Baltijas jūras piekrastē, kā arī veicis ģeoloģisko priekšizpēti svarīgiem būvobjektiem.

No 1991. līdz 1993. gadam vadīja Latvijas Republikas Ministru Padomei pakļauto Ģeoloģijas departamentu, vēlāk valdības darba grupu, kas izstrādāja licenču līgumu ar ASV kompāniju «AMOKO» par naftas meklēšanu, izpēti un ieguvi Baltijas jūrā. Turpina kā konsultants darboties SIA «Naftas un gāzes konsultanti», kā arī Ģeotermālās enerģijas asociācijā, kur ir tās viceprezidents.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors. 2019. gadā par mūža ieguldījumu zinātnē un sabiedrisko darbību Astrīdam Freimanim piešķirts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka tituls.

Precējies, ir bērni un mazbērni.

Ģeotermālā siltuma ražošana Latvijā nav apgūta
Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Madars Lasmanis stāsta, ka diemžēl nekas neliecina, ka tuvākajos desmit gados kādam no investoriem varētu rasties interese par dziļās pazemes siltumu. Viņš šajā sakarā izzinājis Jelgavā lielākā siltuma ražotāja «Gren» viedokli, un atbilde bijusi negatīva. Jelgavas novada projektu vadītāja Anita Skubiļina teic, ka interesi par Elejas dziļurbumu izrādījis lauksaimnieku kooperatīvs «Latraps», tomēr līdz konkrētai rīcībai tas nav nonācis. M. Lasmanis piebilst, ka Lietuvā ģeotermālā siltuma ražošanas stacija Klaipēdā, ko uzbūvēja deviņdesmito gadu beigās, jau 2007. gadā ir bankrotējusi. Ļoti sāļainais pazemes ūdens «aizaudzēja» ar nogulsnēm caurules, pa kurām tika pumpēts siltais pazemes ūdens.
Ģeologs Astrīds Freimanis teic, ka Klaipēdas ģeotermālās stacijas galvenā kļūda bija tāda, ka lietuvieši nebija izdomājuši, kā visu no pazemes izpumpēto sāļaino ūdeni pēc siltuma noņemšanas iepumpēt atpakaļ pazemē. Atšķirībā no naftas ieguves ģeotermālo ūdeņu ieguvē tas ir svarīgi.

Savukārt Sesavas pagasta lauksaimnieks Imants Čepanonis, kuram pieder zeme, kur atrodas septiņdesmitajos gados pie kolhoza «Avangards» siltumnīcām veiktais un iekonservētais dziļurbums, teic, ka viņam saimniecībā tas netraucē. Lai stāv! Kas zina? Varbūt vēlāk var noderēt. I. Čepanoņa acīs šim dziļurbumam ir vērtība.

Ģeotermālās stacijas Eiropā ir ļoti populāras, jo tās var kombinēt ar jau esošajām stacijām un tās nav bīstamas apkārtējai videi. Šādas stacijas darbojas Klaipēdā, Vācijā, Dānijā, Austrijā.