Esmu atgriezusies mājās, Bauskā, savā avīzītē pēc piecu nedēļu mācībām Amerikas Savienotajās Valstīs.
Esmu atgriezusies mājās, Bauskā, savā avīzītē pēc piecu nedēļu mācībām Amerikas Savienotajās Valstīs. Tik nošķirta no Latvijas un Bauskas nejutos, jo pastāv brīnumainais saziņas veids – elektroniskais pasts. Kolēģi man katru dienu sūtīja vēstules, tā varējām regulāri apmainīties ar jaunumiem, idejām un padomiem.
Sarīkoju darbabiedriem amerikānisku kokakolas un picas pēcpusdienu. Cita starpā gribēju nedaudz informēt par pēdējiem notikumiem ASV – kā no Ņujorkas Kenedija lidostas pacēlusies ēģiptiešu lidmašīna iekritusi Atlantijas okeānā (dažas stundas pirms manas izlidošanas no tās pašas lidostas…), ka Dienviddakotā arī nogāzusies lidmašīna un bojā gājis slavens amerikāņu golfa spēlētājs utt. Bet te jau visi to un citu par Ameriku zināja.
Es piecās nedēļās Savienotajās Valstīs par Eiropu šo to izlasīt varēju Čečenijas un Krievijas sakarā, bet arī tikai tad, ja cītīgi šķirstīju daudzas un dažādas avīzes. Tā ir viena no lielākajām atšķirībām – tā kā ASV prese ir tik lokāla, tā arī pārsvarā pasniedz tikai vietējas ziņas. Amerikāņi jūtas pietiekami lieli, neatkarīgi un interesanti paši sev. Īpaši neinteresējoties par citiem, viņi arī cenšas saglabāt un sargāt savu visvareno neatkarību. Jau no klasisko vesternu filmām, kurās spēlējis Džons Veins, var secināt, ka izolācija, norobežošanās ir nozīmīga ASV filosofijas sastāvdaļa. Tā izskaidro arī amerikāņu ļoti sliktās ģeogrāfijas zināšanas. Latvija un Baltijas valstis pat dažās vietējās avīzēs tika minētas kā Balkānu valstis…
Tūlīt pēc atgriešanās darbiņā, redakcijā tikāmies ar Saeimas deputātiem, kuri ievēlēti no mūsu rajona. Tika runāts par ekonomisko krīzi valstī, par to, ka ikvienam jāsavelk josta ciešāk. Un es atkal tā kašķīgi atcerējos 25. septembri, kad lidoju prom uz Ameriku. Lidmašīnā no Frankfurtes uz Vašingtonu sēdēju līdzās vācu biznesmenim – strādā lielā internacionālā farmakoloģijas kompānijā. Viņš devās darba braucienā uz ASV un tālāk uz Meksiku. Vācietis brauca parastajā tūristu klasē, biznesa klasei naudu netērējot, esot jāekonomē.
Ar to pašu reisu lidoja arī budžeta krīzes skartās Latvijas finansu ministrs Edmunds Krastiņš, bet viņš, protams, «savilcis jostu», sēdēja daudz dārgākajā biznesa klasē. Neko nepārmetu un nebūt nedomāju, ka ministram kājām jāskrien uz Ameriku, tomēr…
Kāds pēc atgriešanās man jautāja, vai es te pēc brīnišķīgās sapņu zemes Amerikas nejūtoties drausmīgi. Nē, nejūtos. Esmu pārāk daudz redzējusi, lai saprastu, ka sapņi arī Amerikā pārsvarā rādās, kad esi miegā… Savienotās Valstis ir sarežģīta un reizē arī vienkārša un atvērta zeme, kur vieta arī nepatīkamajam.
Bet gluži personīgi sadzīvē man liels kritiens bedrē bija mūsu krānu ūdens Bauskā. Pēc Amerikas es sapratu, ka tas smird. Sen esam pieraduši, ka visas baltās lietas no ūdens kļūst rūsganas, biju jau samierinājusies ar to. Acīmredzot arī ar smaku esam saraduši un to nejūtam. Tagad tomēr nesaprotu, kāpēc baušķeniekiem jāsamierinās ar netīru, smirdīgu ūdeni, ja mēs par to maksājam. Mūsu cilvēki ne ar ko nav sliktāki par amerikāņiem. Kāpēc mums diendienā jālieto nekvalitatīvs ūdens?
