Šīs nedēļas darba plānā paredzēts, ka 10. novembra avīzes numura redakcijas sleja ir jāsacer man.
Šīs nedēļas darba plānā paredzēts, ka 10. novembra avīzes numura redakcijas sleja ir jāsacer man. Šis datums kļuvis par īpašu, jo pirms trīs gadu desmitiem tiku pieņemta darbā Bauskas rajona avīzes «Komunisma Ceļš» redakcijā. Kaut gan biju tikko beigusi vidusskolu un neklātienē studēju žurnālistiku, neviens pārbaudes laiku nenoteica. Nebija tā pieņemts. Toruden avīzīte svinēja 25. dzimšanas dienu, šī gada 27. oktobrī laikrakstam apritēja 55. gadskārta. Gandrīz puse no avīzes mūža, 27 gadi, man aizritējuši darbā redakcijā. Pēc šodienas kritērijiem tas nav pozitīvs fakts, jo darbavieta ik pa laikam esot jāmaina. Bet kur atradīsi profesijai atbilstošu vakanci tuvējā apkārtnē. Turklāt ir raksturīgi, ka Bauskas rajona izdevuma redakcijā darbinieki strādā ilgi.
Bet neviens šeit nav izjutis stieptu laika plūdumu. Ir tā, kā vectēvs kādreiz sacīja: «Kas nu tas mūžs, tik vien kā teļš ar asti dunduru laikā novicina…»
Patiesi, gadi aizritējuši bezgala ātri, un šķiet neticami, ka sevi jāpieskaita veterāniem, ka redakcijā notiek paaudžu maiņa. Taču apbrīnojamākais, ka šajā darbavietā neizjūt gadu starpību. Esi notikumos, cilvēkos, aizņemtībā ierauts. Gluži vienkārši nav vaļas domāt par gadiem.
Jūtos bagāta ar to, ka daudzām pārvērtībām esmu bijusi klāt avīzes tapšanas gaitā. Mājās kā relikviju glabāju veco rakstāmmašīnu «Kontinental», jo tai bija viens no pirmajiem inventāra numuriem. Jūtu, kā metāliskā lieta personificē avīzes vēsturi. Arī šis rudens redakcijai ir vēsturisks, jo vecais sarkano ķieģeļu nams no iekšpuses ir atjaunojies. Pēc kapitālā remonta darba telpas paplašinātas, kļuvušas gaišākas un siltākas. Kādreiz tumšais koridors un arhīvs pārvērties par zāli ar plašu skatu uz Mēmeli. Stāvot pie loga un lūkojoties upē, var padomāt un nomierināties, jo pietiek arī saspringtu brīžu.
Godīgi atzīšos, ka Atmodas laiks manī uzvilnīja pretrunas. Bija strādāts, bija tērēti nervi un enerģija, bet tik daudz aplami… Tādēļ vajadzēja atkāpšanās laiku. 1992. gada rudenī atgriezos atpakaļ, jo citādi jau nevarēja.
Mūža un darba gados nav bijis lielākas vērtības par satiktajiem cilvēkiem. Īsais saskarsmes brīdis nebeidzas ar rakstiņu avīzē. Tas ir daudz kas vairāk, jo domās un zemapziņā saglabājas emocijas, saglabājas vārdos neizpaužamas vibrācijas. Un tas dod spēku. Mēs redakcijā esam gandarīti par avīzītes lasītāju uzticību, par vērīgo attieksmi pret VĀRDU. Diendienā vārdus virknējot, brīžam var zaudēt izjūtu, cik tiem ir liels spēks.
Šādā apceres brīdī vēlos sacīt vienkāršu paldies it visiem cilvēkiem, ar kuriem esmu sastapusies žurnālistes gaitās. Ar jums kopā es dzīvoju piepildītāk. Ceru, ka arī jūs, lasot «Bauskas Dzīvi», aiz vārdiem jūtat avīzes veidotāju sirdsvalodu.
