Bārbelietei Lolitai Valmierai sirdslieta kopš agras jaunības ir krāšņu, tīkami mīkstu un rakstainu dūraiņu adīšana.
Bārbelietei Lolitai Valmierai sirdslieta kopš agras jaunības ir krāšņu, tīkami mīkstu un rakstainu dūraiņu adīšana.
Arī tagad, kad mūžā pārkāpts astotais gadu desmits, Lolita sevi atdod šim vaļaspriekam. Daļa bārbeliešu ir pārliecināti, ka noadīto cimdu daudzuma ziņā Lolita noteikti varētu pretendēt uz kādu no rekordu grāmatām.
Rokdarbniece allaž piedomā, lai katrs cimdu pāris būtu neatkārtojams gan rakstā, gan krāsā. Tādēļ zīmējumus «funktierē» pati un nelūko pēc pamācībām žurnālos. «Manos dūraiņos krāsas «nerejas». Nezini, kā krāsas salikt? Izej un paskaties dabā uz koku lapām, stumbriem – tur redzēsi krāsu saskaņu!» saka Lolita Valmiera.
Pirmie cimdi tapuši no skolotāja zeķes
Pirms lielākiem svētkiem vai tuvojoties ziemai, Lolitas istabiņā sakrājas vesela kaudze dūraiņu. Gandrīz puse no tiem aizceļo kā dāvanas. Daļu Lolita iztirgo turpat Bārbelē. Taču labi, ja izdodas atpelnīt izdevumus par izadīto dziju. Alga par darbu – tas parasti ir cilvēkiem un pašai sagādātais prieks. «Es uzreiz atpazīstu savējos dūraiņus starp daudziem citiem autobusā, garāmejot. Ja redzu, ka manis adītie cimdi kādam silda rokas, – tas man patiešām liels prieks,» atzīst Lolita.
Viņa labi atceras, kā tapis pirmais veiksmīgais adījums. Lolita augusi trūcīgā gimenē. Mācoties Bārbeles skolas 4. klasē, vakaros meitene vairākkārt gājusi skolotājam lāpīt zeķes, par to nopelnot vakariņas. Reiz viņš vienu pelēku zeķi pazaudējis. Lolita lūgusi, lai palikušo atdod viņai. Skolotājs atdevis arī. Lolita zeķi izārdījusi. Par baltmaizei domāto un ietaupīto naudiņu nopirkusi zaļus dzīparus. Necik ilgi, un tapis jauks dūraiņu pāris. Adīšanas iemaņas viņa apguvusi skolā mājturības stundās.
Lolita apgalvo, ka līdz šim nav uzadījusi nevienu pirkstainu cimdu. «Meita Aija mēdz adīt pirkstaiņus. Es nesaprotu, kādēļ tā mocīties. Un kāds labums no pirkstaiņa – tajā katrs pirksts pats par sevi, un rokai auksti,» bilst Lolita. Zeķes viņa ada nelabprāt. «Tās man nepadodas. Un, adot zeķi, nemaz nevar tā izvērsties ar krāsām un rakstiem,» uzskata rokdarbniece.
Kad sirds pāri malām, glābiņš ir dzeja
Ir reizes, kad adīklis pēkšņi tiek mests pie malas. Tad Lolita ķer pēc spalvaskāta un burtnīcas, lai savas emocijas uzticētu papīram. Dzejā. Jau kopš skolas gadiem Lolitai nav bijis grūtību izteikties rakstveidā.
Dzejoļi ir skumji, pat sērīgi, lai gan tas neatbilst autores raksturam. Patiesībā dzejoļu burtnīcās rindojas nepateikti vārdi, kas iegūluši sirmās māmuļas dvēselē. «Parasti man rodas iedvesma, kad ieraugu dzīvē kādas netaisnības,» saka Lolita. Taču bieži vien rakstāmais pār papīru skrien brīžos, kad sirdī iestājas mīlestības paisums pret saviem tuvajiem – īpaši pret mazbērniem Raiti, Astrīdu un Diānu.
