Neesmu sastapusi nevienu, kurš teiktu, ka viņam nepatīk Ņujorka. «Atrodi kādu brīdi kaut vai ar taksometru pavizināties pa šo pilsētu, jau brauciens vien būs atrakcija,» tā man ieteica amerikāņu kolēģi avīzē «The Reporter».
Neesmu sastapusi nevienu, kurš teiktu, ka viņam nepatīk Ņujorka. «Atrodi kādu brīdi kaut vai ar taksometru pavizināties pa šo pilsētu, jau brauciens vien būs atrakcija,» tā man ieteica amerikāņu kolēģi avīzē «The Reporter».
Trokšņu paradīze
Taksometru paņēmu (Ņujorkā tos tiešām paņem – jebkurā laikā un vietā dzeltenie «kebi», tā tos sauc amerikāņi, ir apturami), lai aizdotos no dzelzceļa stacijas līdz viesnīcai. Brauciens bija atraktīvs – ar 20 kilometru ātrumu stundā, ik pēc pieciem metriem apstājoties. Automobiļi cits pie cita, nebeidzams «pīpināšanas» troksnis, bremžu kaukoņa, vēl pa vidu ugunsdzēsēju vai ātrās palīdzības mašīnu sirēnas un citas nenosakāmas skaņas… Trokšņu paradīze (mana pirmā reakcija – kā es te izturēšu četras dienas).
Tā kā pat oktobra beigās bija ļoti silts, logi «kebam» vaļā. Tad mūsējam piesējās kāds motorollerists. Nu nepatika viņam mans taksometra vadītājs. Visu ceļu līdz viesnīcai viņš brauca līdzi šim taksometram kā aste un lamāja šoferi. Bija arī nebeidzama straume vārdiņu ar «fa..», kurus es pilnībā nenosaukšu, jo paši amerikāņi avīzēs tos neuzdrošinās drukāt… bet jūs jau no filmām tos zināt. Tuvojoties finišam, «taksists» atļāvās kaut ko pateikt «astei». Tas atbrēca: «Tā jau domāju, ka tu angliski nemāki runāt, fa…!» Tā tika norādīts uz šofera pakistānisko izcelsmi (šo darbu dara daudzi no Āzijas vai citurienes imigrējušie). Par braucienu samaksāju septiņus dolārus.
Kad pajautāju, cik avāriju Ņujorkā notiek vienā minūtē, man atbildēja – neviena. Visi brauc tik lēni, ka sadursmju nav. Šofera moto ir – gudrība un pacietība. Es gan neesmu pacietīga, tāpēc turpmāk visur, kur vajadzēja nokļūt, skrēju kājām…
No 102. stāva
Pirmais iespaids par Ņujorku – tāda neglītene. Viss pelēks, melns, netīrs, trokšņains. Tie debesskrāpji arī tik nesmuki, tāda eklektika, saule līdz ieliņām nenonāk, jūties kā ēnainos tuneļos… Dīvainas, mazliet sirreālas un mazliet baisas izjūtas. Bet tad tu ar kuterīti pa Hadsona upi (nesaprotu, kāpēc mēs to saucam par Hudzonu) apbrauc Manhetenas salu, paslīdi garām Brīvības statujai (pusotras stundas ceļojums maksā 18 dolāru). Nokļūsti 5. avēnijā, Medisona avēnijā, izstaigā Volstrītu Manhetenā, uzkavējies Centrālparkā. Tam gar vienu pusi ir iela, saukta «vecā nauda», jo tur ir kopš laiku laikiem bagātu un respektablu cilvēku nami, piemēram, Žaklīnai Kenedijai tur atradusies māja… Un pa otru pusi parkam vijas iela, saukta «jaunā nauda», kur pieder apartamenti Šāronai Stounai, Silvestram Stallonem. Tad tu sāc iemīlēt Ņujorku.
Pilsēta pilnīgi pārvēršas naktī. Ne vēsts no pelēkuma. Pelnrušķīte pārtop krāšņā, draiskā princesē, kam kāro nakts balles. Ielās mašīnu vairs tikpat kā nav, toties tās ir cilvēku pārpilnas. Jāuzbrauc Ņujorkas otrās augstākās celtnes – Empire State – 102. stāvā, kur no skatulaukumiem var apskatīt visu šo 7 miljonu pilsētu tās spožajā naktstērpā (ieejas maksa 6 dolāri). Šis brīdis nu ir tieši tas, kad jāiesaucas: «Ak, mirkli, apstājies!»
Ņujorkā es nedaudz nožēloju, ka neesmu drošs vīrietis, – es nebaidītos aizdoties uz Hārlemu un mēģināt pārlaist nakti uz Bruklinas tilta. Žurnālistam tā būtu priekšrocība. Diemžēl uz šiem rajoniem neaizdevos… Bet nebaidījos naktī šķērsot astoņas ielas, lai pieskartos ANO ēkas žogam. Ņujorkā arī naktī var justies pavisam droši, ja neielien tur, kur esi nepiederīgs.
«Mis Saigona» Brodvejā
Katram droši vien ir kāds sapnis, ko gribētu piepildīt. Man tādu allaž bijis daudz, viens – redzēt kādu tipiski amerikānisku mūziklu kādā Brodvejas teātrī. Kopā ar kolēģiem no Gruzijas un Gvatemalas aizdevāmies uz «Mis Saigona» izrādi. Pie teātra kases gan nedaudz saminstinājāmies – lētākā biļete maksāja 52 dolārus… «Bet ja tas ir tavs sapnis, ja tu nezini, vai vēl kādreiz izdosies šurp atbraukt? Nedomā par naudu, ej un realizē savu sapni!» mani iedrošināja Edgars no Gvatemalas.
Izrāde bija stāsts par amerikāņu kareivja mīlestību pret vjetnamiešu sievieti. Pirmo reizi skatīju tik profesionāli tīri un emocionāli spēcīgi veidotu izrādi, ka nebija kur «piesieties».
Vēl tikai piebildīšu, ka tur teātros iet ar virsdrēbēm, ģērbtuves nav. Telpās ir ļoti vēss. Teātra programmiņa ietilpst biļetes cenā, tā nav vairs atsevišķi jāpērk. Pirms izrādes skaļi tiek deklarēti dažādi noteikumi skatītājiem, piemēram, aizliegums fotogra- fēt utt.
