Par dvīņumāsām īslīcietēm Zelmu Šķērsi un Dzidru Ziediņu «Bauskas Dzīvei» adresētā vēstulē ieteica uzrakstīt kāda laikraksta lasītāja.
Par dvīņumāsām īslīcietēm Zelmu Šķērsi un Dzidru Ziediņu «Bauskas Dzīvei» adresētā vēstulē ieteica uzrakstīt kāda laikraksta lasītāja.
«Abas māsas, kurām rit mūža 59. gads, ir ļoti atšķirīgas ne tikai izskatā, bet arī raksturā. Zelma ir apaļīga kundzīte. Dzidra – sīka, enerģiska sieviete. Kopīga man šķiet tikai balss intonācija,» lasāms vēstulē.
Ik dienas… nomizo 16 spaiņu kartupeļu
Ar lasītājas vēstuli rokā «Bauskas Dzīve» devās ciemos uz Viteiku centru Īslīces pagastā. Dvīņumāsas sagaidīja Zelmas Šķērses mājās, kurās agrāk bija saimniecības ēdnīca. Pa gaiteņiem cauri plašajai bijušās ēdnīcas virtuvei korespondente un fotogrāfs nokļuva kādreizējā ēdamzālē, kurā Šķērses kundze iekārtojusi istabu. Aukstajā telpā vēdīja ruletes, pīrāgu un smalkmaizīšu aromāts.
Šķērses kundze, kā jau bijusī ēdnīcas pavāre, tūdaļ vedināja nogaršot izceptos kārumus. Pēc nobaudītā var piekrist lasītājas vēstulē rakstītajam: «Tik garšīgi pīrāgi reti kam izdodas.»
«Par pavāri izmācījos kursos Bauskā. Sākumā ieguvu trešo, vēlāk ceturto kategoriju. Saimniecības laikos ēdnīcā reizēm nācās paēdināt 500 cilvēku dienā un vienas dienas ēdienreizēm nomizot 16 spaiņu kartupeļu. Esmu «atstrādājusies» visam mūžam. Ja man toreiz būtu pieejamas tādas garšvielas kā tagad mūsu brāļa Valtera Gunāra garšvielu veikaliņā «Uzvara-Berholc» Bauskā, tad ēdieniem būtu pavisam cita garša. Es bērnībā nemaisījos pa kājām mātei pie katliem, toties brālis jau tad bija lielākais saldo ēdienu gatavotājs. Kad gribējām pagaršot saldo, pirms tas gatavs, dabūjām no brāļa ar pavārnīcu,» sacīja Z. Šķērse.
Dzīvo «viens kā ministrs»
Dzidra Ziediņa atzina, ka par pavārmākslu pretēji māsai viņai nav nekādas intereses. Dz. Ziediņa strādājusi visus tos darbus, kurus saimniecības priekšnieki nosūtījuši darīt. «Visilgāk strādāts par piena mašīnas kontrolasistenti,» teica Dzidra.
«Dzīve pagājusi darbā. Atceros reizes, kad, pārnākot no darba, meitas mani noģērba, jo pašai nebija spēka. Vienīgais, ko vēlējos, tikt līdz gultai. Tagad dienas paiet mierīgi. Dzīvoju kopā ar dzīvesdraugu Aļģemundu Janoni. Mājās bieži ciemojas mani, māsas, dzīvesdrauga, brāļa bērni, vedeklas, znoti un mazbērni, arī kaimiņu Rumpēnu un Mertenu ģimene. Svētkus parasti svinam mūsu mājās,» stāstīja Zelma.
«Es dzīvoju «viens kā ministrs» Viteiku centra daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī, jo vīrs jau aizsaulē. Vienīgais dēls Harijs ar ģimeni, arī māsas bērni dzīvo tepat pagastā. Nekur neesmu klejojusi pati, nekur nav aizklīdis arī dēls.
Viņš pie vārda tika ar saimniecības šoferu Harija Abača un Harija Vanaga atbalstu. Viņi mani ziemas dienā veda uz slimnīcas dzemdību nodaļu Bauskā. Bija auksts, un bez viņu palīdzības līdz slimnīcai nebūtu nokļuvusi,» stāstīja Dzidra. Viņa arī sacīja, ka bez tuvinieku gādības dzīve «ministrijā» nebūtu tik jauka.
Zelma un Dzidra (meitas uzvārdā – Fūsts) dzimušas 1941. gada 19. aprīlī.
Dzīvojušas Vecsaules pagasta «Zvanītājos», pēc tam Gailīšu pagasta «Klāvēnos».
Zelma un Dzidra beigušas Pāces pamatskolu.
Tēvs Jānis Rihards Fūsts pazuda karā bez vēsts.
Māte Margarita Fūsts.
Dvīnīšu audžutēvs – Edmunds Dinburgs.
Meiteņu brālis Valters Gunārs Fūsts ir septiņus gadus jaunāks par māsām.
1960. gada 18. decembrī Dzidra apprecējās ar Raimondu Ziediņu.
Zelma pie Ulda Šķērsa par sievu iziet 1961. gada 5. februārī.
