Gribu izteikt domas no savas dzīves pieredzes par tēva lomu ģimenē.
Gribu izteikt domas no savas dzīves pieredzes par tēva lomu ģimenē. Esmu dzīvojis un audzināts pēc kristīgās morāles principa. Manā dzīvē, īpaši uz laukiem, laulības šķiršana bija ļoti nosodāma lieta. Tas bija grēks, jo cilvēkam nebūs šķirt, ko Dievs savienojis. Tāpēc nebija izjukušu laulību un bērnu, kas dzimuši nelabvēlīgās ģimenēs.
1949. gada 25. martā, kad mūs izsūtīja uz tālo Sibīriju un izmitināja uz dzīvi krievu ciematā, saņēmām pļauku kristīgajai morālei. Pēc kara šai ciematā daudzi neatgriezās, bet tie, kuri bija pārnākuši, sagādāja morālu pazemojumu. Atgriezušies «varoņi» dzīvoja ne tikai ar savām sievām, bet «apkalpoja» tās sievas, kas bija palikušas bez vīriem. Dzīvoja pēc visatļautības principa, ne no kā nav jābaidās vai jākaunas, ko gribu, to daru. Tāda bija komunisma ideoloģija – nav vajadzīgas stipras ģimenes, bet lai tik rodas bērni, ko audzināt bērnu patversmēs par paklausīgām skrūvītēm šim režīmam.
1957. gadā, kad atgriezāmies Latvijā, te jau valdīja tāda pati morāle. Sievietes, kas bija palikušas bez vīriem, ar pusstopu un citu viltību palīdzību pārvilināja citu ģimeņu tēvus pie sevis. Tā sākās izjukušas laulības un bērni nelabvēlīgās ģimenēs.
Šķirtas laulības, izirušas ģimenes un nelaimīgi bērni – tas ir mantojums no padomju varas, kas turpinās vēl pašlaik. Netrūkst tādu vīru, kas var atstāt savu sievu un bērnus un nelikties par viņiem ne zinis. Tas jau ir noziegums, par to vajadzētu sodīt. Meža dzīvnieki rūpējas un aizstāv savus mazuļus, bet cilvēks – radības kronis – var atļauties tādu bezjēdzību, kā noliegt savus pēcnācējus. Kas gan ir jāpiedzīvo tiem bērniem, kuru ģimenē ienāk patēvs, kas atstājis savus bērnus likteņa pabērnu lomā. Vai tāds var kļūt par piemēru svešiem bērniem vai labs audzinātājs, viņš var tikai traumēt bērna psihi. Tāpēc es gribētu atmodināt cilvēciskās jūtas tēvos, kuri atstājuši savas ģimenes, un aicināt tos, kuri gatavojas kļūt par tēviem, padomāt, vai esat gatavi uzņemties lielo atbildību, ko uzliek tēva pienākums.
Ar cieņu –
