Visu savu darba mūžu no 1949. gada Miervaldis Veckagans pavadījis mūsu rajona Bārbeles pagastā.
Visu savu darba mūžu no 1949. gada Miervaldis Veckagans pavadījis mūsu rajona Bārbeles pagastā.
Viņš strādājis par inženieri toreizējā mašīnu un traktoru stacijā, vēlāk kolhozā «Bārbele».
Ciltskokā – lībieši
Zemgalē Miervaldis Veckagans ir ienācējs, jo viņš dzimis Popē pie Ventspils, kur dzīvojis līdz desmit gadu vecumam. Atmiņā vēl dzīva ventiņiem raksturīgā izloksne, tikai žēl, ka šajā pusē nav novadnieka, ar ko šādi valodot. Nepiepildīts palicis arī jaunības sapnis kļūt par jūrnieku, jo savulaik vecāki dēlu no tā atrunājuši.
Zilā klaida vilinājums jūtams vēl šodien. Miervaldis Veckagans sacīja: «Jūras malā esmu kā dievnamā. Tās ir tik īpašas izjūtas, ko nevar izstāstīt – miers, gaišums. Tagad esmu sapratis, kāpēc tā. Ir izdevies izpētīt savu dzimtas koku līdz piektajai paaudzei, un esmu uzzinājis, ka mani senči bijuši lībieši, jūras braucēji.»
No viņiem mantots sīkstums, bez tā nevarētu iztikt. Jau divdesmit gadu Miervaldim Veckaganam nākas sadzīvot ar cukura diabētu un tā radītajām komplikācijām, ievērot stingru diētu, lietot zāles. Viņš sacīja, ka ir ļoti pateicīgs Bauskas poliklīnikas dakterei Īrisai Vīnšteinei, kura viņam daudz palīdzējusi.
«Es mīlu šo zemi, bet neizprotu šo valdību»
Pēc kolhoza likvidēšanas Miervaldim Veckaganam piedāvāts Bārbeles pagasta komunālā dienesta vadītāja amats un vairākus gadus viņa ziņā ir ūdenspiegāde ciematā, kanalizācija, gāzes nodrošinājums pavardiem. Jāpārzina ugunsdzēsības dienests, jāseko, lai autobuss izvadātu skolēnus un silts būtu tautas namā. Savu dzīvi Bārbelei veltījusi arī Veckagana kunga dzīvesbiedre Dzintra, kura no 1953. gada strādā vietējā pamatskolā. Izauguši meita Sandra un dēls Māris, kuri ģimeni papildinājuši ar trim mazdēliem un mazmeitiņu.
Miervaldim patīk iedziļināties informācijā par politiku un norisēm valstī. Kopš pārnākšanas uz mūsu rajonu viņš ir «Bauskas Dzīves» lasītājs, abonē arī «Lauku Avīzi».
Veckaganu pārim šī gadu mija nāk ar nopietnām pārdomām. «Sakarā ar valsts genocīdu pret pensionāriem acīmredzot vairs nestrādāsim, jo nevar ļaut sevi tiktāl pazemot, lai atvēlētu kādam atņemt manu garos gados nopelnīto pensiju,» sacīja Miervaldis Veckagans. Viņš gan uzsvēra, ka nav no tiem cilvēkiem, kuri publiski klāsta savus uzskatus. Tomēr līdzīgi dažiem pedagogu streika laikā dzirdētiem izteikumiem arī Miervaldis Veckagans neslēpa, ka visu mūžu ir mīlējis mūsu zemi, jūru, bet pēdējā laikā nekādi nevar izprast šo valsti un valdību, tās rīcību.
