Deviņos rītā Viesturu sākumskolas alternatīvajā pirmsskolas bērnu grupiņā sākas jauna brīnumu un mīlestības pilna diena.
Deviņos rītā Viesturu sākumskolas alternatīvajā pirmsskolas bērnu grupiņā sākas jauna brīnumu un mīlestības pilna diena. Telpas pildās ar gaišuma izjūtu. Katru bērnu sagaida mazs rūķītis pie degošas sveces liesmiņas un audzinātājas mīļās rokas un siltais smaids. Katrs bērniņš audzinātājām ir mazs brīnumzieds. Katram ziedam ir sava smarža, savs maigais un vienkāršais skaistums, katram ir sava dvēselīte.
Ir klusums. Godinošs klusums Pasaulei, Cilvēkam, Dievam. Sēžu un skatos šajā brīnumpasaulē un pēkšņi jūtu, ka esmu savā bērnībā, ir pamodies bērniņš manī. Acis redz bērnībā, ausis dzird bērnībā un sirds jūt bērnībā, gaida laimi. Un ir izjūta, ka šeit es varu atrast tur meklēto un cerēto, to, ko esmu meklējusi visus gadus, ko vēl meklēju kā pieaudzis cilvēks un pieaugušo pasaulē to nevaru atrast. Šeit ir mani bērni, mani bērni, kuri ir laimīgi.
Grupiņas divas telpas ir bērnu un audzinātāju Inas un Līgas brīnumu un mīlestības saliņa. Katrs bērnu radītais darbiņš stāsta par mīlestību, veicot šo darbiņu, par mazuļa vēlēšanos radīt kaut ko skaistu. Daudz stāsta arī dzirkstelītes bērnu acīs, kad bērni un audzinātājas priecājas par katru padarītu darbiņu, kas paveikts ar mīlestību.
Un tad sākas brīvās spēles laiks, kad izpleš spārnus bērna fantāzija, kura pirms spēles sākšanas ir kādu mirkli pabijusi pasaku zemē. Tur var sastapt Dzīvi, tās patieso būtību un patiesos Cilvēces Brīnumus. Fantāzija ir atdzīvinājusi bērna gribu – gribu paveikt darbu, gribu celt un mēģināt, kamēr izdodas iecerētais. Tas ir vareni. Bērniņš ik pa laikam pieskrien pie audzinātājām, kuras sniedz nepieciešamo, patieso mīlestību un ticību cilvēka dvēseles skaistumam.
Visa diena paiet neizsakāmas laimes un dzīves pilna. Tās dzīves, kas māca ieklausīties, izjust, pieņemt, piedot, patiesi mīlēt un ticēt, jo ik uz soļa dzīvo eņģelēni šajā Dieva visaptverošajā mīlestībā.
Kad vakarā visa ģimene sēžamies pie vakariņu galda, tad bērni klusi iedziedas: «Visas labas dāvaniņas, kas no Tavām rokām nāk.»
No bērnu sirsniņām plūst skaistākā gaisma, kādu vien es kā māmiņa vēlētos sajust savā sirdī. Tas ir brīnums! Un vai tas nav vērtīgi, ja bērns saka: «Es mīlu savu mammu, tēti, brāli, māsu un mīlu arī sevi.»?
Klusi, klusi pietuvojusies Advente – brīnumu gaidīšanas un Dieva dēla Jēzus godināšanas laiks. Un es lūdzu Dievam tikai vienu: «Rādi mūsu acīm un sirdīm patiesas cilvēkmīlestības burvību!»
I. RAUDA,
Bauskas rajona Skolu valdes psiholoģe un triju bērnu māmiņa
