Uzdrošinos apgalvot, ka godīgums ir visai abstrakts jēdziens. Katrs to groza un pavērš tā, kā ir izdevīgi. Turklāt godīgumam ir tik plašas robežas…
Uzdrošinos apgalvot, ka godīgums ir visai abstrakts jēdziens. Katrs to groza un pavērš tā, kā ir izdevīgi. Turklāt godīgumam ir tik plašas robežas…
Par šo tēmu šaurā aspektā rakstīt rosināja vairākas sašutuma un dziļa rūgtuma pilnas vēstules. Lasītāji sūdzējušies redakcijai par gadījumiem, kad nācies ciest no negodīgiem pārdevējiem. «Publicējiet vienreiz X veikala nosaukumu, lai citi zina, ka tur šmugulējas,» tā kāda lasītāja. Visbiežāk gan tiek apkrāpti gados veci cilvēki, kuri nespēj tik veikli izrēķināt līdzi pirkuma summai un pēc tam… kaunas iet atpakaļ uz veikalu cīnīties par taisnību. «Tik un tā pārdevējas savu pierādīs, jo nauda jāpārskaita pie kases,» savu bēdīgo pieredzi atklāj lasītāja Z. Strode. Dažas situācijas, ko minējuši lasītāji.
Vienā no pilsētas pārtikas veikaliem kāda kundze iegādājusies pusklaipiņu rupjmaizes. Tikai, aizejot mājās, viņa apjautusi, ka pirkums iznācis par pāris santīmiem dārgāks. Pensionāre raksta, ka trūcīgo budžetu ļoti rūpīgi izplāno. Visvairāk rūgtuma tādēļ, ka pārdevēja kļūdu neatzinusi (jūs, kundzīt, esat pārskaitījusies) un sirmo pircēju nostādījusi muļķes lomā. Sašutusī sieviete apgalvoja, ka šajā veikalā viņa vairs neiepirkšoties nekad un arī paziņas brīdināšot. Diemžēl pirkumu apliecinošs čeks nav saglabāts un diezin vai vispār ir iedots… Tādēļ veikala nosaukumu šoreiz vēl neminēšu. Šoreiz.
Diemžēl minētais gadījums nav kāds atsevišķs izņēmums. Pārdevējas krāpjas patiešām veikli un nekaunīgi. Reiz kļuvu aculieciniece, kā kāda sirma pircēja veikalā lūdza pārdevējai noskaitīt no maciņa vajadzīgo naudas summu. Acīmredzot – veikalniece aprēķinos «kļūdījās», ja jau ar asarām acīs pircēja pēc tam neveiksmīgi centās pierādīt, ka paņemts piecdesmit santīmu vairāk… Un es patiešām ticu, ka cietusī nemeloja. Nu laikam nevar uzticēties pārdevējam, ļaujot rīkoties ar maciņu, tomēr daudz vecu cilvēku tā dara un darīs, kad acīm trūkst gaišuma un monētas tik līdzīgas.
Dažkārt pāris santīmu dēļ uz veikalu vairs neiet atpakaļ «kasīties». Taču šai lietai ir arī otra puse. Varbūt neveiksmīgs un pārāk vienkāršs piemērs, bet… Apskaitot kaut pa vienam santīmam piecdesmit pircēju, dienas beigās var sakrāt pus latu! Ļoti nevainīgi, vai ne?! Turklāt – ko tikai iedzīvošanās nolūkā izdomā. Dzirdēts, ka svarus noregulē «jau kopš dzimšanas» par pāris gramiem vairāk… Neļausim uz mūsu rēķina negodīgiem pārdevējiem iedzīvoties. Par katru, kaut visniecīgāko blēdīšanos vispirms jāinformē veikala īpašnieks. Diemžēl tikai dažās tirgotavās ir padomju laikā tik pierastās (un tomēr tik vajadzīgās) sūdzību grāmatas, kurās ikviens pircējs varēja paust pretenzijas. Pāris ierakstu ar pamatotiem aizrādījumiem par šmaukšanu, un pārdevēja bija spiesta pamest darbu pat «ar pantu».
Mūsu pilsēta ir maza, un antireklāma no mutes mutē tik ātri izplatās… Šajā sarežģītajā laikā, kad vairākums cilvēku skaita katru santīmu, veikalā, kur krāpjas, pircējs otrreiz vairs neatgriezīsies un arī paziņas brīdinās… Tāpēc ikviena pārdevēja ir atbildīga, lai veikals neiegūtu sliktu slavu un nezaudētu savus klientus.
