ALFRĒDS GRĀVĪTIS. LATVIJAI – GADSIMTU MAIŅĀ.
ALFRĒDS GRĀVĪTIS
LATVIJAI – GADSIMTU MAIŅĀ
Tu, mazā tauta, Dzintarjūras
krastā,
Vai pilns vēl nava tavu sāpju mērs?
Tu, lielo tautu allaž nesaprastā,
Uz ko tu šodien savu skatu vērs?
Iet gadu simti, bet tu vidū stāvi
Kā grauds starp akmeņiem, ko maļ
Tās svešās varas – ģermāņi un
slāvi,
Mūžsenis postā dzen un krustā kaļ.
Tik ticot Dievam tauta nesaļima,
Daudz reizes garām gāja likten’s
ļauns,
Jo mūsu sētās stipras audzes
dzima,
No izlaidības glāba gods un kauns.
Dievs, Tevi šodien lūdzam ļoti,
ļoti,
Lai tauta šī pie Tevis ceļu rod,
Lai svešu kāju sabradātie
svētavoti
No jauna skaidri top un spēku
dzīvot dod!
INĀRA DRUVA
LŪGUMS
Brīnumiņu gribu,
Mazu brīnumiņu,
Tā kā zvaigznes zibu,
Tā kā santīmiņu.
Tā kā spīdumiņu,
Tā kā spožumiņu,
Mazu mirdzumiņu,
Saules zaķēniņu.
Dedzi, dedzi, svecīt,
Zīlīt, atnes ziņu!
Ziemassvētku vecīt,
Atsūti man viņu,
Uzdāvā man viņu –
Mazu brīnumiņu!
Dāvāšu to tālāk
Tad ar gudru ziņu.
* * *
Par citiem Dievu lūdzu,
sevi aizmirsu,
man vienmēr likās –
citiem vairāk vajag.
Par citiem Dievu lūdzu,
sevi aizmirsu,
bet varbūt citi
lūdza tad par mani.
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
es likteņa nepamests,
bet arī nesaprasts
ar ievainotas mīlas spārniem
lidoju uz zvaigznēm
vientulībai pāri
un Mēness tik kāri
lūko mani
tavu atmiņu spogulī
iesaldēt
un nepiedot
manu izraušanos
no taviem
mīlas glāstiem
un bez lāstiem…
* * *
es gribu ieklausīties
savā klusumā,
saules čukstos rītausmā
un apvāršņa krāsainajās tālēs –
ļoti ilgi no tā visa
esmu bijis tik tālu,
es gribu būt kluss
kā rasas piliena glāsts
un gribu būt
pasaules trakuma neapmāts…
RŪDOLFS SAULĀJS
SVEČTURI
No skalu dūmainās uguns
Vēl tagad mums acis sūrst,
Un sirdīs gruzd nedzēsta ogle
No sentēvu iekurtā naida.
No svecēm kļuva gaišāk.
Cik melnas tad šķita sienas!…
Ar Bībeli rokās, svecītes gaismā,
Lūk, sērdienīt’s mirušos svaida!
Tur, nobružātā kalendārā,
Velkot ar pirkstu pa rindām,
Kāds lasīja jocīgu stāstu, –
Kā Mikus to Jūlīti baida.
No skalu uguns, no svecēm,
No dūmistabas kakta
Tēvi ganu zēniņus
Uz augstajām skolām laida.
Ir jāzin, kā dedzina skalus,
Un vienmēr jāsargā ogles,
Jo jauni svečturi stāv
Un uguns liesmu gaida.
Kad gadu simti nodziest,
Jauns uguns svečturos jādedz,
Lai sentēvu goda prātu
Nākamām paaudzēm raida.
DAGNIJA GASŪNA
ZIEMSVĒTKU NAKTS
Atveru dvēseli, –
Ziemsvētku nakti
tik klusu un tīru
kā brīnumu baltu
paņemu sirdī
sasildīt.
Sveču liesmas, –
tās tavas plaukstas
tik labas un mīļas
manu pārdrošo sapni
šonakt palīdzēs
piepildīt.
* * *
Cik balta taka
aiz tavām pēdām…
Cik balti sniegi
balti snieg…
Un balta mīlestība
pār sāpēm,
pār bēdām
man acīs skatās
un neaizmieg…
SĀPE
Tā sāpe tik dziļi manī
kā akmens atvarā snauž,
tā sāpe kā ragana veca
pa kripatiņai vien
manu sirdi grauž.
TU ap to sāpi
no glāsta, no skūpsta,
no pirmā sniega
ar siltu smaidu
it kā pūkainu lakatu adi.
TU ap to sāpi
pacietīgi un lēnām
caur savu mīlestību
plaukstošu dārzu radi.
SOLVITA LIEPA
PAR LĀČIEM
Tu satiksi mani, kur bites san.
Nē, ne jau pļavā, bet līdzās stropam
agrā rītā sēdēšu es.
Un mācīšos bišu zuzēšanu un
piespiedīšu to darīt arī Tevi.
Es zinu, Tu nepretosies.
To nedrīksti Tu, nekad.
Mēs gaidīsim kādu klusu
draugu
ar medus podu un piena krūzi.
Tad našķēsimies kā divi lācēni
un trešais būs Vakars.
Bet zvaigznes mēs negaidīsim,
jo medus būs apēsts.
Tāpēc liksimies uz auss, kā pinkainiem lācēniem pienākas.
Es zinu, Tu nepretosies.
To nedrīksti Tu, nekad.
Tāpēc saldu dusu, mīļo Lāčuk,
un pilnu kažoku Tev sapņu
blusu.
Jauns vārds
Ieva Bērtelsone ir kurzemniece. Uz Bauskas rajonu kopā ar ģimeni nesen pārcēlusies no skaistās Dundagas. Dzejoļus rakstījusi jau skolas laikā, taču to viņa uzskata par pagātni. Agrās jaunības aizraušanās viņu tomēr atradusi pēc vairākiem gadiem, un «Bauskas Dzīvē» pamanītā «Literārā lappuse» iedrošinājusi Ievu atnest arī savus dzejoļus.
IEVA BĒRTELSONE
SVECES LIESMA
Sveces liesma līdzīgi kā dziesma
Mūsu sirdīs siltu prieku lej,
Sveces liesma līdzīgi kā domas
Kaut kur tālā aizmirstībā dej.
Liek mums atcerēties visu,
Kas ir paveikts un kas nepagūts,
To, kas jauks un labs ir bijis,
Arī to, kas nedaudz sūrst.
Sveces liesma līdzīgi kā dziesma
Klusi, klusi izdziedāta tiek,
Tālu projām nekur neaizejot,
Visas domas izdomāt mums liek.
SANDRA CĪRULE
* * *
Es kādreiz domāju,
ka klusumam ir skaņa,
Nu zinu – toreiz sita
pulkstens sirds.
Kas pateikt var,
vai laiks ir klusums,
Kas pateikt var,
vai klusums – tas
ir laiks?
LĪVIJA DZELME
* * *
Mums jābūt gataviem
Dzīves pārsteigumiem,
Jo nekas uz šīs zemes
Nav bijis un nebūs mūžīgs…
Vēl atstājam cerību
Dienu mainīgumam,
Jo varbūt, ka no laimes
kas nāks un ilgi paliks…
LILIANA SKUDRA
TIKAI DZIRDĒT
Lielām,
Gurdenām
Pārslām
Snieg.
Klusa nakts…
Bērzs
Pagalmā
Mieg.
Svēta nakts…
Pāri
Zemei
Gulst
Skaistums
Liegs.
Dievs novēl pats…
Ar savu
Vientulību
Sarunāties
Prieks.
Dzirdēt eņģeļus skandinām.
PUTENĪ
Esmu ledū iesalis
Upenes zars.
Redzu – mākonis
Sabristu ķepu laiza.
Zeme guļ cieši, –
Nedzirdu elpu.
Esmu viena
Leduspils
Pagraba telpā.
Apniks mākonim
Dubļus brist.
Varbūt sāks snigt.
Visas pārslu
Undīnes, laumas
Un fejas
Sāks draiskas
Puteņa dejas.
Kupenu smagums
Nolieks pat tevi –
Spītīgo zaru…
Varēsim cerēt
Uz pavasaru,
Sildot viens otru
Ziemu garu.
ZANDA STRAZDIŅA
* * *
Caur aukstu rīta rasu
pārnācu es mājās
pēc bišu medus balsīm,
pavisam sveši putni ilgi
maldināja mani,
ka pietikšot ar vēstulēm…
* * *
Tas, ko es redzu,
esi Tu,
viscaur Tu.
Un man prātā nenāk
Tevi nepamanīt.
Man vienkārši tīk
tāds mākoņains laiks…
* * *
Viegla skaņa pieskaras,
improvizācija
(no miglas vairs ne vēsts)
Laiks neapmaldīties…
stāv un gaida (šoreiz vēl)…
