Pagājušajā rudenī braucu uz Rīgu tādēļ vien, lai Valsts Mākslas muzejā aplūkotu gleznu izstādi «Esības prieks».
Pagājušajā rudenī braucu uz Rīgu tādēļ vien, lai Valsts Mākslas muzejā aplūkotu gleznu izstādi «Esības prieks». Krāsu, gaismēnu, sižetu un asociāciju spēle vienlaikus plašināja un dziļināja apjautu par indivīda patību. Gleznu emocionālais spriegums no traģiski sāpīga līdz gaiši apcerīgam saistīja ne mani vien. Ievēroju, ka izstādes apmeklētāji izvēlas zālē vietu, kur kavējas ilgāk, baudot sev tuvāku mākslas darbu. Atgriezos pie Imanta Lancmaņa divām gleznām, kas, vizuāli līdzsvarotas, saistīja ar zemstrāvu. Ar cilvēkam tik sarežģīti apzināmo, izjūtamo un iekšēji sakārtojamo kategoriju – LAIKU. Ar tveramu mirkli, kas it kā nieks vien ir salīdzinājumā ar gadu, ar dzīvi, kur nu vēl – ar mūžību. Bet šī epizode izstaro daudz slāņu, tā uzjundī monologam ar sevi, kas būtībā ir vārdos neizteikta saruna ar citiem. Precīzāk – tās ir DOMAS, kas izkārtojas visaugstākajā – kosmosā – un neatkarīgi no mūsu apziņas.
Tādām domām, kas, pie sevis glabātas, piesakās izpausties vārdos, būs arī turpinājums. Šajā gadā es apzināti centos sastapties ar sievietēm, kuras veido neformālas organizācijas. Labāk pazīstu baušķenieces, kluba «Apvārsnis» dibinātājas. Priecājos, ka viņas par savas darbības moto izvēlējušās vārdus «Iemīli sevi!». Droši vien tas ir pirmais solis uz esības prieku. Ja tev patīk būt šajā pasaulē, tu esi gaišs, tu staro, arī uz apkārtējiem. Esmu satikusies ar madonietēm un gulbenietēm. Vidzemniecēs jautu tiešumu, atvērtību, sirsnību. Madonas meitenes mācību noslēguma vakarā kursu vadītājai baušķeniecei Eleonorai Maisakai dāvināja no lielogu dzērvenēm savērtas krelles, un ne tikai tās. Taču krelles šķita pats aizkustinošākais un daudznozīmīgākais, jo dzērvenes ir pašu audzētas un koptas, vāktas, glabātas. Madonietes īpaši veidotajā mapītē, kas palika katrai dalībniecei un kurā bija īss visu kursu apkopojums tekstā un fotogrāfijās, izteikušas arī savus novēlējumus. Sandras divrindē, manuprāt, izskanēja darbīgo sieviešu būtība – «Lai ir grūt, vajag spēt,/ Pelķē sēžot, gavilēt». Draiski un naivi? Lai tā ir, bet viņas nezaudē jēgu BŪT.
Neglābjamos optimistus, kuriem drusciņ pieskaitu arī sevi, mēdz uzlūkot par vientiesīgiem, bet vai tas kas briesmīgs? Taču ne. Tomēr ir reizes, kad vislielākais optimists skumst un nekur nerod atbildi. Godīgi sakot, skaidrojuma pat nav. Esmu domās pārlikusi, vai pieminēt traģēdijas, kas notikušas tepat, mūsu rajonā. Es atceros to vīrieti, kurš sacīja, ka zemnieks bez optimisma nevar dzīvot. Bet… viņa vairs nav. Neviens nepateiks, kādēļ viņš pats pirms pāris gadiem izlēma aiziet no šīs pasaules. Tāpat kā šoruden vēl kāds bezgalstrādīgs lauku puisis, kurš sevi tērēja gandrīz darbā vien. Paliek minējums, – varbūt viņos bij’ pagalam zudis ESĪBAS PRIEKS. Nevar jau pasacīt, kā to kopt un saglabāt. Izcilais dārznieks, savdabis un vientuļnieks, Pēteris Upītis garus gadus strādāja un selekcionēja ceriņu šķirni «Esības prieks». Varbūt mums katram vajag tādu ciešu nodomu, mazu vai lielu, kas uztur esību…
