Domājot par ievērojamākajiem baušķeniekiem, kuru devums būtu vairāk izceļams, jāsecina, ka tādu mums ir pārpārēm.
Domājot par ievērojamākajiem baušķeniekiem, kuru devums būtu vairāk izceļams, jāsecina, ka tādu mums ir pārpārēm. Tālab stāstīšu tikai par dažiem no tiem, kuru darbība bijusi nozīmīga mūsu valstij.
Pārliecināts latviešu nacionālists
No daudziem ar Bausku saistītiem politiķiem es gribētu īpaši minēt sabiedrisko darbinieku un publicistu Vili Olavu (1867–1917). 20. gadsimts bija viņa «karstākais darba laiks», lai gan mūža lielākā daļa aizritēja pagājušajā gadsimtā. V. Olavs dzimis 1867. gada 18. maijā Bauskas Pilsmuižas «Olavās» saimnieka ģimenē. Skolas gaitas mūsu novadnieks uzsāka Bauskas elementārskolā, turpināja Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā. Jau ģimnāzijā viņš saņēma prēmiju par apcerējumu «Kā dzimtbūšana Baltijā cēlusies». Tērbatas Universitātē V. Olavs studēja teoloģiju, tur tapa arī viņa pētījumi: «Baltijas tautu liktenis dzimtbūšanas vēsturē līdz 1561. gadam» un «Latvijas tautas vēsture līdz 12. gs. beigām». Pabeidzis universitāti, V. Olavs vairākus gadus strādāja par ticības un latviešu valodas mācības skolotāju vairākās Rīgas skolās, kādu laiku bija arī palīgmācītājs Lutera draudzē. Patstāvīgu mācītāja vietu neizdevās atrast, jo vietējās vācu varas iestādes viņu neieredzēja kā pārliecinātu latviešu nacionālistu.
Neatrod mācītāja vietu
Paralēli maizes darbam V. Olavs rosīgi darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, kādu laiku vadīja tās zinību komisiju un Derīgu grāmatu nodaļu, organizēja pirmo latviešu etnogrāfisko izstādi 1896. gadā. Neatradis mācītāja vietu, viņš papildināja zināšanas Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļā, kuru absolvēja 1904. gadā. Tūlīt pēc studiju beigšanas nodibināja zemākā tipa tirdzniecības skolu meitenēm, divus gadus vēlāk – sieviešu komercskolu. Paralēli skolas vadīšanai un citiem pienākumiem V. Olavs aktīvi publicējās daudzos latviešu laikrakstos, vadīja «Baltijas Vēstneša» literāro pielikumu, «Pēterburgas Avīžu» politisko daļu, bija «Balss» redaktors.
Par līdzdalību 1905. gada revolūcijas notikumos V. Olavam tika piespriests gads cietumsoda. To izciešot, viņš sarakstīja «Galvenos virzienus ētikā». Prasīgais sabiedriskais darbonis izdeva arī virkni mācību grāmatu, no kurām pazīstamākā ir «Dieva valstības vēsture».
Vispopulārākais politiķis
Pirmā pasaules kara gados, kad aptuveni 800000 latviešu devās bēgļu gaitās, V. Olavs Pēterburgā organizēja un vadīja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju. Šī organizācija ne tikai atviegloja kara laika bēgļu dzīvi, bet arī pasargāja mūsu tautas daļu no izklīšanas Krievijas plašumos. V. Olava nopelns ir arī tas, ka šajā organizācijā tika veikts ievērojams darbs bēgļu politiskajā izglītošanā un «augsnes» sagatavošanā neatkarīgas Latvijas izveidošanai. Daži pētnieki pat spriež, ka Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju var uzskatīt par Latvijas pirmsparlamentu. Ne velti vēlāk daudzi šīs organizācijas priekšgalā esošie mūsu tautas pārstāvji ieņēma augstus amatus brīvās Latvijas valsts institūcijās. V. Olavs to laiku nepiedzīvoja, viņš nomira 1917. gada 29. martā Somijā.
1921. gadā V. Olava mirstīgās atliekas pārveda uz Rīgas Meža kapiem, viņa vārdā nosaukts fonds un Rīgas pilsētas komercskola. Tolaik iznāca arī viņa Kopoti raksti četros sējumos.
Viņu dēvē par gleznotāju
No daudzajiem ar Bausku saistītiem literātiem jāpiemin Jānis Sarma (īstajā vārdā Jānis Kalniņš), kurš nāca pasaulē 1884. gada 21. februārī Vecsaules pagastā. Lai gan J. Sarma vairāk ir pazīstams kā rakstnieks, tomēr laikabiedri viņu dēvē arī par gleznotāju. Viņa pirmā literārā publikācija bijusi ievietota «Jaunības Tekās» 1911. gadā.
Bauskā J. Sarma strādājis par zīmēšanas un latviešu valodas skolotāju pilsētas vidusskolā, sākot ar tās dibināšanas dienu 1919. gada septembrī. Pēc desmit gadu ražīga darba Bauskā viņš pārceļas uz Daugavpili. Kara gados dodas bēgļu gaitās. 1949. gadā J. Sarma izceļoja uz Austrāliju, kur pavadīja mūža novakari. Viņš mira Melnburnā 99 gadu vecumā – 1983. gada 24. maijā. Latvijas neatkarības gados J. Sarma publicējās dažādos preses izdevumos, galvenokārt stāstus par latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem. Pats ražīgākais posms viņa dzīvē bija 50. un 60. gadi, kad trimdā tika izdoti seši romāni, daudz stāstu, noveļu un dzejoļu krājumu.
Romāns par mūsu pilsētu
Baušķeniekiem īpaši tuvs ir 1959. gadā publicētais romāns «Mīļā pilsēta», kurā izteiksmīgi aprakstīta Bauska un tās iedzīvotāji pagājušā gadsimta nogalē. J. Sarmas stāstos un romānos ir izmantota patiesa vēsturiska informācija, tajos ir ļoti raibs personāžs un bieži vien komisks skatījums uz sabiedriskām norisēm. Literatūras kritiķi par ļoti vērtīgiem darbiem uzskata J. Sarmas biogrāfiskos romānus, kuros attēlota latviešu kultūras darbinieku dzīve. Trimdā viņa veikums tika novērtēts ar 1965. gadā pasniegto prestižo «Tautas balvu».
Padomju varas laikā mēs novadnieka meistardarbus nepazinām, tikai pēdējos desmit gados Latvijā ir iespējams izzināt J. Sarmas daiļradi.
