Adventes laikā, mīlestības un žēlsirdības laikā, katrs no mums grib izdarīt kaut ko labu, iepriecēt citus.
Adventes laikā, mīlestības un žēlsirdības laikā, katrs no mums grib izdarīt kaut ko labu, iepriecēt citus.
Mēs, Stelpes pamatskolas skolēni Agnese Pētersone, Sandis Kancāns, Vineta Eigita, Zane Strūberga, Sarmīte Rūtiņa, un skolotāji Inese Freiberga, Lilita Berliņa un Sandra Neliusa devāmies uz Kurzemes bērnunamiem. Ciemakukulī vedām M. Kudapas Ziemassvētku ludziņu «Priecīgu raudāšanu!», dziesmas, rotaļas un saldumus. Braucienu organizēja un garšīgas dāvaniņas gādāja misijas «Pakāpieni» darbinieki.
Apmeklējām Dzirciema speciālo internātskolu, Strazdes, Ventspils, Alsungas bērnunamus un garīgi slimo cilvēku pansionātu «Veģi».
Dzirciema skola bija gaiši dzeltenā krāsā. Arī bērni mūs sagaidīja dzīvespriecīgi un smaidīgi. Kad bijām parādījuši ludziņu un dāvājuši saldumus, pretī saņēmām Ziemassvētku velti – bērnu sagatavoto koncertu. Man visvairāk patika, kā viņi dejoja un dziedāja. Nelielajā Strazdes bērnunamā jutāmies silti un mājīgi, arī bērniņu nebija daudz. Visi priecājās par mūsu priekšnesumiem, Ziemassvētku vecīti un dāvanām. Pie manis pienāca maza meitenīte un apķēra mīļām rociņām. Arī maniem skolas biedriem mazulīši ķērās pie rokām vai rāpās klēpī, vēlēdamies, lai viņus samīļo. Šajā brīdī es visvairāk pratu novērtēt to, ka man ir mājas, mamma un tētis. Bērnunama audzēkņi ir aprūpēti un apmīļoti, bet viņiem nav paša galvenā – mātes mīlestības, pēc kuras mazās sirsniņas tik ļoti ilgojas. Arī šajā «namiņā» mēs saņēmām mīļas dāvanas – pašgatavotus rūķīšus. Es biju aizkustināta, ka bērniem nebija žēl šķirties no savām mantiņām.
Ventspils mūs uzņēma ar lielu vēju, apgaismotām ielām un laipniem cilvēkiem. Bērnunamā ieradāmies ļoti vēlu, bet meitenes, zēni un audzinātāji bija mūs pacietīgi gaidījuši. Šajā bērnunamā bija daudz krievu bērnu, tāpēc sāku šaubīties, vai viņi mūs saprot. Taču sajūsma par izrādi, Ziemassvētku vecīti, rotaļām un dāvanām šaubas kliedēja.
Pēc koncerta Alsungas bērnunama vadītāja iepazīstināja ar darbiniekiem, parādīja gaumīgi iekārtotās telpas. Pārsteidza, ka šiem cilvēkiem ir izveidojušies cieši sakari ar Francijas iedzīvotājiem un bērni savu ģimeni ir atraduši šajā valstī. Vadītāja stāstīja, ka šos mazuļus nekad neviens nebūtu adoptējis Latvijā, jo viņi bijuši slimi. Tagad šie bērni dzīvo pilnvērtīgi un laimīgi, jo viņiem ir mamma un tētis, brāļi un māsas. Adoptētie bērni sūta vadītājai fotogrāfijas un vēstules, stāsta par savu dzīvi, aicina ciemos draugus, reizēm arī paši apciemo Latviju.
Pēdējā pieturvieta bija pansionāts «Veģi», kur dzīvo garīgi slimi cilvēki. Bērni un pusaudži līksmoja par apciemojumu. Ievērojām, cik interesanti zīmējumi rotāja pansionāta sienas, cik prasmīgi viņi dejoja un dziedāja. Kad devāmies prom, bērni lūdza atbraukt ciemos vēl.
Mājās atgriezāmies pusnaktī. Bija tumšs, pūta liels vējš un lija lietus. Es jutos nogurusi, bet laimīga, ka Gaismas gaidīšanas laikā esmu kādu iepriecinājusi.
Visu braucēju vārdā – A. PĒTERSONE,
Stelpes pamatskolas 9. klases skolniece
