Dārta, kurai ir 22 gadi, otro gadu Amerikā strādā par auklīti kādā ģimenē. Ar viņas māmiņas atļauju publicējam daļu no vēstules, kurā Dārta raksta, kā amerikāņu mājās gatavojas Ziemsvētkiem.
Dārta, kurai ir 22 gadi, otro gadu Amerikā strādā par auklīti kādā ģimenē. Ar viņas māmiņas atļauju publicējam daļu no vēstules, kurā Dārta raksta, kā amerikāņu mājās gatavojas Ziemsvētkiem.
«Jau no 5. decembra Ziemsvētku dāvanas no vectētiņa un vecmāmiņas, brālēniem, māsīcām un citiem radiem tiek krautas istabas stūrī. Mazais sēž, cilā un krata paciņas, bet jāgaida līdz 25. decembra rītam, jo tikai tad tiek atvērtas dāvanas. Pagājušajā gadā Jeremijs saņēmis 45 dāvanas, un viņš cer, ka šogad to nebūs mazāk. Pie kamīna jau decembra sākumā tika piekārtas īpašas Ziemsvētku zeķes, kur tiks ieliktas konfektes.
Vecītim atstāj pīrādziņu un pienu
Esmu iepazinusies arī ar mūsu netālo kaimiņu ģimeni un uzzināju, ka tur Ziemsvētkus svin mazliet citādāk. 24. decembra vakarā visi mielojoties un viesojoties, bet naktī «nāk tas vecītis» un atstāj dāvaniņas, par kurām iepriekš nevienam «nav bijis ne jausmas». No rīta lielie un bērni atver maisu un mantas sadala kā veikalā. Bērniem nav ne jārunā dzejolīši, ne jādzied. Kaimiņu tētis man stāstīja, ka bērnībā viņš mēģinājis palikt nomodā, lai redzētu «vecīti», kas nes dāvaniņas. Bet nekā! Vienīgi aiz durvīm noliktajam pīrādziņam bijis nokosts galiņš un pusglāze piena izdzerta. To bērni paši vienmēr noliekot kā cienastu vecītim, lai nepaiet viņu mājai garām. Vismaz tas ir mīļi.
Un kāpēc lai viņi gaidītu Ziemsvētku vecīti ar dāvanām, ja pie katra veikala ir izlikts tāds večuks ar zvaniņu, kuram kaklā pakārta kaste ziedojumu vākšanai. Viņi domā, ka vecītis domāts tikai tam.
Logos pūš mākslīgo sniegu
Kaimiņš uzkāpa savas mājas bēniņos un nonesa piecas kastes ar visādiem rotājumiem. Tik daudz bezgaumīga raibuma nekad nebiju redzējusi vienuviet. Bet tad es sapratu – viņu eglīte taču ir ļoti kupla, apaļa un perfekta. Tajā var likt un likt mantiņas, kamēr bērniem apnīk. Egle ir tik bieza, ka redz tikai gaismiņas mirgojam.
Bet mums eglīte ir mājas priekšā un pie tās – Ziemsvētku vecītis, kurš kustina rokas. Ik pa laikam ieslēdzas mūzika. Sniega pie mums, dienvidu krastā, protams, nav. Tāpēc logus «aizpūtām» ar mākslīgo sniegu. Tas bērniem vareni patika, jo uzpūtu uz stikla arī sniegavīru, mazu mājiņu, eglīti un zaķīti.
Man ir tik skumji, ka viņi šos svētkus pārvērš tādā nesirsnīgā dāvanu sadales pasākumā. Latvijā ļautiņi ir nabadzīgi, bet lepni un nav zaudējuši spēju mīlēt, saprast, iepriecināt un pārsteigt! Šādās reizēs tik ļoti gribas ierušināties savas mammiņas azotē!
Emocijas un piparkūkas ir pārsteigums
Stāstīju saviem saimniekiem, kā mēs Latvijā gatavojamies Ziemsvētkiem. Mācāmies dzejolīšus, dziedam dziesmiņas, atceramies savus labos darbiņus, tīrām māju, cepam speķa pīrāgus, piparkūkas. Viņiem tas bija liels pārsteigums.
Vienā vakarā deklamēju latviešu dzejnieku Ziemsvētku dzejoļus. «Iet meitene maza pār Daugavu,/Tai gribas uz Ziemsvētku tirdziņu…» un «Māsiņ, vai tu zini ko,/nesaki tik citiem to:/vakar, kad es laukā biju,/malkas šķūnīt’s vaļā bija…». Kur nu vēl varenais 34 pantiņus garais dzejolis par rūķiem! Mana amerikāņu ģimene atzina, ka nekad neesot dzirdējuši, ka var tik izjusti kaut ko paust, tik sirsnīgi, izteiksmīgi! Tur esot gars iekšā, viņi sacīja! Tad nu mācieties jūs, mani mājnieki, visi, kas tik varat, šos mūsu maģiskos dzejoļus! Bet nu man birst asaras, gluži vienkārši no prieka, ka mana tauta patiesībā ir tik bagāta, gudra un skaista! Un tad lepojos, ka esmu latviete!
DĀRTA Losandželosā»
