Redakcijai adresēto vēstuļu sainī dažu pēdējo dienu laikā sagadījušās vairākas tādas, uz kurām atbildēt nav iespējams.
Redakcijai adresēto vēstuļu sainī dažu pēdējo dienu laikā sagadījušās vairākas tādas, uz kurām atbildēt nav iespējams. Un nevis tāpēc, ka žurnālists nezinātu, kā rakstītājam palīdzēt, bet gan tādēļ, ka slēpjas pats vaicātājs.
Pirmās vēstules autors paudis, ka esot Latvijas pilsonis, bet dīvainā kārtā viņam netiekot piešķirti jau 1995. gadā pieprasītie sertifikāti. Iemesls – viņš nevarot uzrādīt mātes laulību apliecību, jo māmulīte jau smilšu kalniņā. Rakstītājs gatavs vai visu pasauli apvainot blēdībā un negodīgumā. Vēstulē norādīta adrese, vārds un uzvārds. Mēģinot tikt pie skaidrības, atklājās, ka šāda cilvēka Bauskas rajona iedzīvotāju reģistrā nav. Zvanīju uz Brunavas pagasta padomi, kur sekretāre izskatīja visas minētajā adresē pierakstīto cilvēku kartītes un neatrada meklēto. Tāpēc nebūs viņam atbildes arī no redakcijas.
Iespējams, ka rakstītājs tiešām nav atradis laiku reģistrēties (no 1992. gada!!!) iedzīvotāju reģistrā un viņam nav personas koda. Patīk vai nepatīk, bet tas nozīmē gandrīz to pašu, ka šāda cilvēka vispār nav. Turklāt tādā gadījumā šim it kā Latvijas pilsonim nav arī pases un nebūs arī gribēto sertifikātu. Padoma pēc nākas atgādināt, ka tuvinieku personas dokumentu kopijas, ja to oriģināli nav saglabājušies, ir jāmeklē arhīvos, nevis kapos. Kļūst ļoti skumji, klausoties piemērus, kad bērni pieprasa vecāku mantojumu, bet īsti nezina, kad mātei vai tēvam bijusi dzimšanas diena.
Kāda rakstītāja mums atsūtījusi divas vēstules, nojaušams, ka viņa dzīvo Gailīšu pagastā. Autore sevi dēvē par Maldu Mildu un pieprasa no maksātnespējīgās SIA «Internacionālie vīni» iekavēto maksājumu par 1997. gadā nodotajiem āboliem. «Decembrī saņēmu 20 procentu no kopsummas. Par to vissirsnīgākais paldies Imantam Selanam. Vienīgais, ko gribētos ar avīzes starpniecību uzzināt – kad maksās īsto aprēķināto summu? Kaimiņiene gan sacīja, ka fabrīķis esot bankrotējis. Bet bankrots ir tad, kad nekā vairs nav. Šausmas! Iedomājos, ko es darītu viņu vietā. Laikam dotos ubagot. Man to «Internacionālo vīnu» kungu kļuva šausmīgi žēl, nu vai nav briesmīgs liktenis – no mīksta krēsla pie miskastes? Kā lauku cilvēks es varētu piedāvāt viņiem kādu kartupelīti, kāpostiņu, kādu lietotu drēbes gabaliņu.»
Paldies rakstītājai par asprātību. Tikai viena vaina – bankrotējušā uzņēmuma kreditoru sarakstos nav atrodama ne Mildas kundze, ne Maldas kundze. Tāpēc viņas lietā konkrēti neko nevaru noskaidrot.
Trešā vēstule pienāca kā «Puķu pušķis» garšīgo kāpostu skābētājiem – R. ģimenei. Nosauktas arī divas kafejnīcas, kas šos kāpostus iepērkot. Pateicību parakstījušas «Inta un Ilze, kafejnīcu īpašnieces un saimnieces». Autoru adreses, protams, nav. Sagadījies tā, ka pazīstu abu šo ēdinātavu īpašnieces, kuru vārdi nav ne Inta, ne Ilze. Noskaidroju, ka viņas nav šī puķu pušķa autores. Žēl garšīgo kāpostu skābētājas, jo pateicības viņai laikrakstā pagaidām nebūs.
Vēstuļu autoru vēlmes reizēm ir visneparastākās. No žurnālistiem tiek prasīta ne tikai valstiski svarīgu problēmu risināšana, bet arī jumtu, skursteņu, ūdensvadu labošana, ielu un ceļu kaisīšana, namu ārdurvju, pastkastīšu, televīzijas antenu remonti un suņu mēslu savākšana. Jūtamies no sirds laimīgi un pateicīgi par šādu uzticēšanos. Esam gatavi glabāt visus mums uzticētos noslēpumus un palīdzēt, cik vien tas ir iespējams. To nosaka arī žurnālista profesijas galvenais – Preses – likums.
Tomēr, lai to veiktu, redakcijai ir jāzina vēstules autora patiesais vārds, uzvārds un adrese. Ja rakstītājs norādīs, ka nevēlas, lai uzvārdu publicē, tā arī notiks. Korespondences noslēpumu glabāt ir mūsu pienākums. Bet vēstulei bez paraksta (īsta, nevis sadomāta), neņemiet ļaunā, būs tikai viens ceļš – uz papīrgrozu.
