Tas bija vēl tajā tālajā 1899. gada 15. decembrī, kad Mēmeles viņā krastā, kas kādreiz Lietuvai piederēja, kalpu ģimenē piedzima dēls Andrejs Ladigs.
Tas bija vēl tajā tālajā 1899. gada 15. decembrī, kad Mēmeles viņā krastā, kas kādreiz Lietuvai piederēja, kalpu ģimenē piedzima dēls Andrejs Ladigs.
Mūžs darbos, priekos un arī pārdzīvojumos aizritējis ar zīmi tūkstoš deviņi simti. Pēc divām dienām Andrejs Ladigs varēs teikt – dzīvoju 2000. gadā.
Simt gados Andrejs nejūtas vecs. Kad radu, draugu un kaimiņu apsveicēju pulks bija piepildījis Brunavas pagasta Zeltiņu mājas, kurās pašlaik pie māsas meitas dzīvo Andrejs, jubilārs i līkumu dejā izgrieza, i nobaudīja mēriņu sīvā, i ar večiem pārsprieda par politiku, prezidentiem un grūtiem laikiem.
Visādi tie prezidenti bijuši
«Kārlis Ulmanis – tas bija īsts prezidents,» atceroties vecos laikus, stāsta Andrejs. «Ja tagad viņš būtu, tad Latvijā valdītu lielāka kārtība. Šitais Ulmanis nespēja valstī uzturēt disciplīnu, gana bargi nesodīja blēžus un krāpniekus. Kārlis bija vienkāršāks, ar tautu tuvāks. Strādāju kūdras raktuvēs, atbrauca prezidents, apāva gumijas garos zābakus un nonāca pie mums. Kādas desmit lāpstas paraka, tad gan teica, ka tāds darbs prasot daudz spēka. Bet mēs apjautām, ka prezidents nekaunas ar strādniekiem kopā būt. Atceros, reiz prezidents kādā svētdienā braucis šajā pusē uz Budbergas baznīcu. Ceļa malā dzīvojis kalējs, Lazdiņš laikam. Ģimene bija liela, vienmēr naudas vajadzēja, tāpēc strādājis arī svētdienā. Prezidents braucis garām, manījis, ka smēdē kāds strādā, gājis iekšā. Parunājies, promejot iedevis desmit latu un vēl noteicis, lai svētdienās turpmāk gan nestrādājot. Tagad sieviete par mums visiem valda…
Ja kārtīgs, labs ģimenes cilvēks, tad jau valsti arī spēs vadīt. Tad varētu sagaidīt labus laikus.
Dzīvē Dievs klāt ir stāvējis, nekas nav ne lauzts, ne sists. Slimnīcā ar’ tikai vienu reizi sabiju. Trīs nedēļas Rīgā ārstēju kuņģa čūlu. Operāciju netaisīja, ar zālēm vien dakterēja. Kad izrakstījos, māsiņa stingri noteica, lai vairs nepīpējot, citādi ilgi nedzīvošot. Tā pīpošanu atmetu. Par to, lai ko stiprāku nelietojot, viņa neko neteica. Tāpēc pa graķītim visu mūžu esmu ierāvis. Bet trako dzeršanu, kāda pēdīgā laikā zemi pārņēmusi, – to gan neatzīstu.
Nekad nav patikusi karošana
Dienēt mani iesauca Lietuvas armijā, sūtīja karot ar Poliju. Nekāds prieks tas nebija, tāpēc ar vēl vienu vīru mukām prom. Vienreiz noķēra, lika uz beņķa un pēra ar žagariem. Citu reizi bēgšana padevās veiksmīgāk. Nonācām pie upes, tur divas tādas jocīgi garas, šauras laiviņas. Īrāmies ar tām pašām pāri. Laivas sāka grimt, lēcām upē, ūdens līdz padusēm, bet krastā kaut kā tikām. Iesauca arī Latvijas armijā dienēt, bet man gadījās izvilkt laimīgo lozi un zaldātu zābakos nostaigāt tikai 16 mēnešu. Kārtība bija. Tādas lietas, kādas tagad nācies dzirdēt, nedarīja. Kad krievs ar vācieti karoja, tad strādāju Rīgā, «Vefā», skaitījos ļoti noderīgs rūpnīcai, armijā nesauca.
Tā nu ar mieru un dievpalīgu esmu mūžu nodzīvojis. Cik liktenis lems, tik vēl gribētu pavasaru sagaidīt, redzēt bērzu lapas plaukstam, lai slotas varētu sasiet un visus sārņus pirtiņā nopērt.»
