Rundāles pils – Kurzemes hercoga vasaras rezidence, izcilā arhitekta Rastrelli projektēts ansamblis.
Rundāles pils – Kurzemes hercoga vasaras rezidence, izcilā arhitekta Rastrelli projektēts ansamblis. Rundāles pils – arī vieta, kur priecāties un līksmot. Pirms gadu mijas Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis kavējās apcerē par svētkiem un ballēm, kas piepildījuši ar savu auru pils zāles gadsimtu ritumā.
Skaistā piepildījums
Svinības nav tikai individuāla priecāšanās, bet arī kolektīva darba izpausme. Svētkos kulminējas ideāli. Ja cilvēkam vajadzētu tikai strādāt un svētku nebūtu, cilvēce pat aizie- tu bojā. Svētki ir kā vārstulis, kā skaistā piepildījums. Cil- vēki strādā, mokās un cieš, lai vienā brīdī viņi it kā sevi kompensētu, lai justos laimīgi. Svētki ir šī laimes brīža gaidīšana, sagatavošana un piepildīšana.
Tur var būt arī vilšanās, bet, vienalga, visi pēc tam atkal strādā un sevi gatavo nākama- jiem svētkiem. Tas ir normāls cikls, tā ir viena no atsperēm, kas cilvēku virza. Tieksme pēc laimes un kulminācijas, pēc pārdzīvojuma, pēc cēla, laba un skaista.
Visaktīvākais gadsimts
Šķitīs dīvaini, taču trešais gadsimts, kurā ieiet pils, ir visaktīvākais. 1800. gadu Rundāles pils sagaidīja tukša, pamesta. Prieki bija izskanējuši, atbalsis izgaisušas. Hercogs Pēteris atradās tālu projām Silēzijā un pēc trīspadsmit dienām, 1800. gada 13. janvārī, nomira. 1900. gadā pils arī bija tukša. Grāfi Šuvalovi, pils īpašnieki, dzīvoja Pēterburgā.
Trešo gadu simteni un jauno gadu tūkstoti pils svin un sagaida burtiskā nozīmē. Senajos laikos, ja arī būtu gribēts, to nevarēja darīt. Hercogs devās uz Jelgavu jau oktobra beigās un pili aizslēdza. Tāda gaiša un silta gadu mija ir iespējama tikai jaukajā 20. gadsimtā. Progress arī ir skaista lieta, un nav jāvaimanā par aizgājušajiem skaistajiem gadiem. Katram laikposmam ir gan priekšrocības, gan vājās puses.
Decembrī veidojas sarīkojumu virkne, un mēneša nogale aizvirmo svētkos. Lielākā šogad ir pagasta balle, kurā uzaicināti piedalīties Rundāles pagasta iedzīvotāji. Tā izveidojusies par tradīciju. Svētku koncerts jau sarīkots bērniem, īpaša pēcpusdiena bija organizēta invalīdiem un vientuļajiem pensionāriem.
2000. gadu pilī sagaidīs tikai muzeja darbinieki un viņu ģimenes. Sākotnēji bija domāts, ka tas varētu būt komercpasākums, bet tika izlemts, ka vajadzīga pašiem sava priecāšanās. Tā gada beigas pārvēršas siltā, smaidošā pils prieka virknē.
Balles rīko arī posta gados
Nevar teikt, ka Rundāles pils būtu pieredzējusi daudzas balles. Ja bija, tad vasaras balles. Ernsts Johans Bīrons Rundālē dzīvoja neilgi, piecus gadus. Hercoga Pētera laikā arī nebija daudz izpriecu. Vēlāk Valerians un Platons Zubovi balles rīkoja atsevišķos gadījumos. Grāfa Šuvalova laikā tās nenotika.
Sarīkojumi atsākās laikā, kad pils bija izpostīta – pēc Pirmā pasaules kara. Divdesmitajos gados Baltā zāle kļuva par reālu izpriecu vietu. Kaut arī tā bija izdemolēta, šeit iekārtoja skatuvi, uzbūvēja metāla krāsni. Notika teātra izrādes un balles.
Šķiet neparasti, ka pat vācu okupācijas laikā pilī rīkotas balles. Arī kara traģisma vidū ļaudis gribēja priecāties. Bijuši dažādi muzikāli sarīkojumi, koncerti, dzejnieku uzstāšanās, dejas. Padomju varas gados, kad Zelta un Baltā zālē glabājās labība, neviens tur nedejoja. Taču tā laika skolas absolventi atraduši pilī vietu, kur rīkot izlaidumus. Prieks ir bijis vienmēr, cilvēki to spējuši rast pat lielākajās grūtībās.
Vienā telpā atdzīvina laiku
Dīvaina bija gadu mija pirms 35 gadiem, kad pilī vēl atradās skola un dzīvokļi. 1965. gada atnākšanu toreizējā muzeja filiāle svinēja ar lūgtiem viesiem tikai vienā telpā, tagad tā sauktajā Zubova istabā. To varēja apsildīt, bet krāsni kurināja vairākas dienas iepriekš. Pils noskaņojums satilpa vienā telpā, – pie sienām izvietotās nedaudzās gleznās, svečturos. Vēl tur atradās dažas stila mēbeles un lustra, kas pašlaik ir direktora kabinetā. Padomju realitātes vidū atradās tāda maza telpiņa, kurā neliela cilvēku grupa aranžēja vidi. Tas bija skaisti, bet… viesiem nācās gulēt blakus telpā, kur gaisa temperatūra turējās ap nulli.
Pils darbs – priecāties
Rundālei nekad nav piemitis saimnieciskas muižas raksturs, tā ir bijusi vieta, kur priecāties. Tādēļ svētki bija un ir tās tie- šā funkcija, varētu sacīt – pils darbs. Muzeja darbinieku rīkotās svinības, galvenokārt kostīmu balles, saistījās ar noteiktu tēmu. Tas it kā atgādināja kādreizējo hercoga laiku. 18. gadsimta Jelgavas avīzēs var lasīt aprakstus par hercoga svētkiem un diezgan bieži ir minēts – balle maskās. Toreiz to bija varbūt pat pārāk daudz un cilvēki jutās noguruši.
Muzeja rīkotās balles izvērtās pētījumā par laikmetu un stilu. Tie bija centieni iedzīvoties visdažādākos laikos, sākot ar senās Romas impēriju, kurai veltītā balle bija viena no grandiozākajām. Tika iziets cauri visiem iespējamiem gadsimtiem. Viena vakara tēma bija «Balle pie grāfa Šuvalova Rundāles pilī 1908. gadā», – pavisam konkrēts brīdis.
Tas bija veids, kā mācīties priecāties, kā veidot svētkus, īpaši jau padomju varas gados, kad bieži vien svinības pārvērtās lielā dzeršanā un kļuva par ālēšanos. Pilī radoši mēģināja atdzīvināt sarežģīto svētku tradīciju, kad viens vakars veidojas kā liels uzvedums, kā teātra izrāde, opera vai balets. Ne velti arī vecos laikos bija īpaši cilvēki, kuri galmā nodarbojās ar svētku rīkošanu.
Zelta zālē ierodas, tērpušies skrandās
Priecāšanās var būt ļoti dažāda. Amizanta un interesanta bija arī skrandu jeb meteņa balle. Tā tika pieskaņota režisores Māras Ķimeles iestudētajai Šekspīra drāmai «Karalis Līrs». Publika nevis pielāgojās Zelta zālei, bet veidoja tai dramatisku pretstatu, bija tērpusies skrandās – maisa drānās un lupatās. Pēc izrādes turpinājums sekoja pils virtuvē, mazliet saspringts, nesot kaut ko līdzi no izrādes traģisma.
Pārsteidzoši, ka vakara viesi skrandas spēja uztvert ar lielu māksliniecisku vērienu. Varēja tikai priecāties, cik lieliska var būt stila izjūta un prasme sevi noformēt un pasniegt. Cilvēki, kuri nav profesionāli mākslinieki, tā spēja sevi aranžēt. Tas bija burvīgi, – kā atklājās ne jau greznošanās tieksme, bet aktiera meistarība un tēls. Balles ir lieliskas, jo sniedz cilvēkiem izpaušanās iespēju. Tematiskie sarīkojumi daudziem atklāj viņu iekšējās spējas.
Ietvars valstiskām norisēm
Ne jau tikai balles ir pils eksistences forma. Pils pastāv kā ietvars svarīgiem notikumiem. Visas lielās lietas, miera līgumu parakstīšanas un tamlīdzīgas vēsturiskas norises vienmēr risinās skaistā vidē, nevis klajā laukā vai tirgus laukumā.
Rundāles pilī notika Dānijas karalienes Margrētes un Zviedrijas karaļpāra uzņemšana. Latvijas jaunā valdība novērtēja, cik svarīgs ir skaists fons un ietvars. Latvija, rīkojot šīs pieņemšanas Rundālē, apliecināja, ka ir eiropeiska valsts un var iekļauties monarhistiski cēlajā tradīcijā. Latvija parādīja, ka nav tikai pēcpadomju laika izpostīta primitīva zemīte. Ir ļoti patīkami, ka pils var būt dabīgais ietvars dažādām valstiskām norisēm.
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijas balle Rundālē bija skaista tajā ziņā, ka tā ritēja absolūti organiski. Tas nebija nekas samākslots, bet gan valsts varas izpausme telpās, kas paredzētas šādam nolūkam, sākot ar hercoga laikiem un beidzot ar Latvijas Republiku. Tas bija jauki, tas bija cienīgi. 1999. gadā pilī tā bija pati lielākā balle, kurā piedalījās 900 viesu.
Skumji, bet Rundāle Latvijā pašlaik ir vienīgā funkcionējošā pils, kas atbilst valstiskām norisēm un valstiskām pieņemšanām. Tā ir uzbūvēta ar noteiktām telpām, kas kalpo valstiskajām funkcijām. Šeit ir vieta, lai apsveicinātos, telpas, kur var notikt svinīgā daļa, koncerts un dejas, apartamenti sarunām, cienasta ieturēšanai.
Kāzu valsis, kuru neaizmirst
Rundāles pils muzejam ir vajadzīga nauda. Ekonomiski grūtajā laikā balles un par tām gūtie ienākumi dod arī izdzīvošanas un restaurācijas iespējas. Pils telpas var izīrēt par nau- du. Ziemā īrēšana ir galvenais veids, kā papildināt budžetu, kas nekļūst lielāks. Prieku par naudu var dabūt gan firmas, gan privātpersonas. 1998. gadā, piemēram, pilī vērienīgi notika populārā lauksaimnieku konkursa «Sējējs» sarīkojums.
Īpašas ir kāzu balles. Tiem, kuri laulājušies Zelta zālē un pirmo valsi dejojuši Baltajā zālē, tas atmiņā paliek kā neaizmirstams brīdis.
Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani uzklausījusi
