Nākamais gads tomēr ir īpašs. Un šādu gadu miju mums izdodas piedzīvot!
Nākamais gads tomēr ir īpašs. Un šādu gadu miju mums izdodas piedzīvot! Atceros, kad biju sapņainajā tīņa vecumā, mēdzu iztēloties, kas ar mani, maniem tuviniekiem un paziņām notiks 2000. gadā. Šis skaitlis brīnumaini saistīja jau tad. Diezgan bēdīga kļuvu, kad saskaitīju, cik veca tad būšu. Padsmitnieka gados visi, kam pāri 20, šķiet neglābjami veči un vecenes, un tad jau dzīvē vairs nekas interesants nevar atgadīties…
Bet var notikt un notiek jebkurā vecumā – tā ir apjausma, kas nāk ar gadiem. Kāds «Bauskas Dzīves» lasītājs man stāstīja, ka viņam līdz šai īpašajai gadu mijai vēl jāpaspēj līdz galam sakārtot savas ģimenes hroniku – kas ar viņiem gadsimta pēdējā gadā noticis. Ģimenē ir vecāki, vecvecāki, bērni. Katram viņa īpašajā vecumā kaut kas īpašs atgadījies. Abi vecāki šopavasar pirmo reizi sastrīdējušies un sieva trīs dienas nav ēst gatavojusi, bet pēc tam atkal salīguši mieru izbraukumā uz jahtas. Mazajām māsām ļoti sāpējušas ausis, bet tas līdz gada beigām aizmirsies, jo mājā ieradies kaķis. Lielais brālis dzīvojis bez bažām, jo visas problēmas atrisinājis ar… datoru. Vecaimammai tirgus burzmā izzagts naudas maciņš, vecaistēvs šovasar pirmo reizi ticis aizbraukt un apskatīt Liepāju, ko tik sen vēlējies… Šie mirkļi fiksēti hronikā. Tur ir gan labais, gan sliktais, ir grūtības un ir prieks – tas viss savijies kopā vienā kamolā, ko sauc par dzīvi. Labais no sliktā netiek atdalīts, jo to nemaz nevarot izdarīt. Varbūt arī nevajag? Kāpēc gan dzīvi dalīt un šķelt?
Mūsu avīzē šogad esam rakstījuši šādu Bauskas un rajona hroniku. Un «Bauskas Dzīvē» esat skatījuši arī visu kopā vienā veselumā – grūtības un prieku, nelaimes un laimes, kašķus un saticību, mīlestību… kā jau dzīvē. Citādāk nebūs arī nākamgad. Daļa no dzīves esam ikkatrs, arī veci ļaudis, bērni, slimi cilvēki. Pasaule nav pilnīga, un nav godīgi no tā visa novērsties. Vienu gan gribētos no nākamā gadu simta – lai mēs censtos pasauli pilnveidot.
Vakardiena ir tikai šodienas atmiņas un rītdiena ir šodienas sapnis – tā izlasīju kādā labā grāmatā. Kaut kā pēkšņi atskārtu, ka tad taču vislielākā atbildība tiek novelta uz šodienu. Kāds esi, ko dari, ko domā tieši ŠODIEN. No tā ir atkarīga vēsture, no tā būs atkarīga nākotne. Šķiet, vienīgais, ko varam darīt, ir mēģināt izdzīvot katru tagadnes mirkli, nedomājot pārlieku par pagājušo «tagad» vai nākamo «tagad». Dzīve – tas ir laiks, ko izdzīvojam šobrīd.
Mīļais avīzes lasītāj, kā jūties, ko labu dari sev un citiem tieši šobrīd, šodien? 2000. gads ir īpašs. Dzirdu jau skeptiķus sakām: kas tad nu mainīsies pēc pāris dienām? Vai Mēmele uz otru pusi sāks tecēt? Nē, jauns gadsimts tik tiešām neko ar mums nepasāks. Bet mainīsimies paši! Mēs ikviens gadu mijā ieskatīsimies cits citam acīs un novēlēsim sākt dzīvot un darboties jau šobrīd, tūlīt, šodien…
