Vilmas tantei 31. decembrī pazuda sunītis. Vēlā vakara stundā sirmā baušķeniece ar savu mīluli bija izgājusi pastaigāties. Lielā uguņošana vēl nebija sākusies, taču aiz katra stūra ik pa brīdim atskanējis sprāgstošas petardes troksnis.
Vilmas tantei 31. decembrī pazuda sunītis. Vēlā vakara stundā sirmā baušķeniece ar savu mīluli bija izgājusi pastaigāties. Lielā uguņošana vēl nebija sākusies, taču aiz katra stūra ik pa brīdim atskanējis sprāgstošas petardes troksnis. Dzīvnieciņš žēli smilkstējis un meklējis patvērumu pie saimnieces kājām. Klusā parka nostūrī pēkšņi atskanējis tāds grāviens, ka suņuks, ko kājas nes, meties projām.
Vilmas tante tagad staigā pa pilsētas ielām un meklē savu uzticamo draugu. Nē, viņa neļaunojas uz trokšņainajiem Jaunā gada svinētājiem. Drīzāk viņa nevar saprast, kāpēc svētku priekam nepieciešama «uguņu spridzināšana» un tāds agrāk nepiedzīvots skaļums.
Arī mēs ar draugiem to apspriedām zīmīgajā gadu mijas naktī Doma laukumā Rīgā. Krītošo sniegpārslu «sienu» šķēla daudzkrāsainas uguns vērpetes, sabirdamas sīkos puteklīšos. Taču skaistā vīzija spēja radīt baudījumu vienīgi acīm, jo fona troksnis ar spiedzieniem, svilpieniem, bļāvieniem un neartikulētiem izsaucieniem atgādināja mežonīgu džungļu cilšu rituālu.
Pēc tam, kad pulkstenis iezvanīja 2000. gada pirmo minūti, atskanēja Valsts himna. Šajā mirklī iedomājos, ka neapvaldītais troksnis uz pāris minūtēm pierims. Kāds naivums! Palūkojos visapkārt un ieraudzīju, ka tikai daži Jaunā gada svinētāji noliek sniegā šampanieša glāzes un pārtrauc sarunas. Cik vien tālu sniedzās skatiens, neko līdzīgu tā arī neizdevās ieraudzīt.
Gluži tāpat notika Valsts prezidentes uzrunas videotranslācijas laikā. Kņada bija tik milzīga, ka prezidentes sacīto patiesībā vispār nevarēja dzirdēt…
Piepeši iedomājos – varbūt kļūstu pārāk konservatīva un «pareiza», ja vēlos, lai dzirkstošajā svētku naktī cilvēki sāktu prātot arī par cildenām kategorijām. Nu, piemēram, par cieņu pret savu valsti, tās atribūtiem un vadītājiem. Bet varbūt to nevajag, jo 31. decembris taču nav tas pats, kas 18. novembris…
Manas pārdomas iztraucēja vairāku puišu un meiteņu vētrainā satikšanās kādā Vecrīgas ieliņā. Pārtraukdami cits citu, viņi dalījās iespaidos par svētkiem, veikli «bārstīja» pazīstamu filosofu izteikumus un jokoja. Piepeši viens puisis pagriezās pret blakusstāvošo meiteni un pavisam nopietni sacīja: «Zini, man nepatika tā ālēšanās, skanot himnai. Tajā brīdī mani pārņēma tāda kā vainas apziņa.»
Savukārt manī uzjundīja neslēpts egoistisks prieks – apjauta, ka nemaz tik konservatīva neesmu un vecišķas domāšanas sindroms man pagaidām nedraud.
