Kas notiek ar lauksaimniecību, tautsaimniecību kopumā! Vai vērts uzskaitīt ekonomiskos rādītājus?
Kas notiek ar lauksaimniecību, tautsaimniecību kopumā! Vai vērts uzskaitīt ekonomiskos rādītājus? Tie tāpat ir satriecoši. Vairāk nekā 80 procentu Latvijas iedzīvotāju ir nabagi. Katru stundu latviešu tautā izmirst pa «pusotram» cilvēkam. Pat Eiropa par to uztraucas. Nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju samazinās un ir zemāks nekā abās mūsu kaimiņvalstīs pat tādā situācijā, kad daudz ienākumu dod tranzīts. Tas, protams, izskaidrojams ar visu iepriekšējo un arī pašreizējās valdības mazspēju un acīmredzot korumpētību. Latvijā politiku būvē ekonomisko grupējumu interesēs. Trūkst patiesu tautas kalpu pozīcijā, kas spētu virzīt tādus centienus, lai celtu tautas labklājību. Turpinās noslāņošanās. Valstī trūkst reālas demokrātijas, sākot ar pašu likumdevēju vēlēšanu sistēmu. Valdība piedāvā nabagiem jostas savilkšanas politiku, nekas neliecina par virzību uz ražošanas atjaunošanu nacionālās interesēs. Valsts prezidentes uzstāšanās runā ANO noprotams, ka Latvijā valda demokrātija, bet patiesībā tās nav…, neattīstās vidusslānis, materiālie un finansu resursi atrodas atsevišķu cilvēku grupu rokās.
Premjera Andra Šķēles pirmsvēlēšanu solījums, ka ik gadu tiks radīts ap 15000 darba vietu, ir un paliks tikai izteikums. Notiek ražošanas un darba vietu samazināšanās. Sarunās ar ES jāvalda konstruktīvismam. Jāinformē, ka neesam gatavi konkurēt ar ES zemniekiem, jo ir izveidojusies nevienlīdzīga konkurence, kas noved pie nabadzības. Latvijas zemniekam jāiztur no Eiropas valstīm ievestās subsidētās produkcijas spiediens. 1999. gadā pārtikas produkcijas ražošana samazinājusies par 24%, zivju – par 48%, piena – par 18%, gaļas produkcija – par 13%, lauksaimniecībā kopumā – par 8,3%. Savukārt alus ražošana palielinājusies par 11,4%, tikai ne no Latvijā audzētu miežu iesala. Žēl, šos rādītājus «Lauku Avīze» ievietoja pēdējā lapaspusē.
Premjers uzskata par svarīgāku pildīt ES uzdoto mājas darbu, pildīt paša iepriekšējās valdīšanas laikā parakstīto neizdevīgo līgumu ar Pasaules tirdzniecības organizāciju un Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu, kas šodien un turpmāk radīs postu Latvijas lauksaimniecībai.
Organizējot pavasara protesta akcijas, secināju, ka tikai neliela daļa zemnieku saprot vienotības nozīmi, ka bez naudas grūti, pat neiespējami rīkot pasākumu. Jāsaprot, ka pa tautas un zemniecības galvām tiek turpināts dancis ar lielākiem apjomiem, pat līdz nacionālās tautsaimniecības izputināšanai, zemes pārdošanai ārzemniekiem. Apbrīnu izraisa tas, ka zemnieku kustību kaut nedaudz materiāli neatbalsta tirgotāji, kuru peļņa atkarīga no zemnieku darbībā iegūtās peļņas.
Turpmākās reģionālās reformas ekonomiski un politiski nedos neko, tikai ierēdņu neatkarību, neaizskaramību un zemnieku lielāku atkarību. («Krievija ir liela, cars ir tālu, kur tu taisnību dabūsi.» Tā savā laikā runāja zemnieki par carisko Krieviju.) Tā vien šķiet, ka valdības galva atnācis sakārtot savas lietas, nevis risināt visas valsts tautsaimniecības politiku. Gaisma tuneļa galā vēl nav redzama, un cilvēki turpina grimt nabadzībā un bezcerībā. Tauta rūgst neapmierinātībā, kādreiz tas viss uzliesmos. Laiks tautai iztaisnot muguru un nosviest no pleciem savus kangarus un kaklakungus. Diez vai cilvēki nākamajās vēlēšanās balsos par šīm pozīcijas partijām.
A. PURIŅŠ,
Bauskas rajona pagastu Lauksaimniecības biedrību apvienības valdes priekšsēdētājs
