Ir izrādes, kas pārmanto paaudžu tradīcijas, arī «Sūnu ciema zēni».
Ir izrādes, kas pārmanto paaudžu tradīcijas, arī «Sūnu ciema zēni».
Pirms gadiem piecpadsmit vai visi skolas bērni bija redzējuši Jaunatnes teātrī iestudēto izrādi. Teātra pagalmā trīs laimes lāča meklētāji sēdās īstās kamanās, tās vilka spēcīgs zirgs. Raganu krogā no aizgalda tika izlaisti sprigani sivēni, bet izrādes starpbrīdī nosalušos skatītājus cienāja ar karstu liepziedu tēju. Nu Andreja Upīša stāsta slinkie, attapīgie un arī smieklīgie varoņi savus piedzīvojumus izspēlē uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves divu stundu garā izrādē.
Izrāde iesākas romantiskās senatnes noskaņās. «Toreiz mūsu zeme izskatījās citādāka nekā tagad. Tos laikus varēja dzīvot, labi dzīvot. Lini sievām līdz padusēm, smalkākas vērpējas savērpa taisni tādas dzijas kā zirnekļa tīklā, un tad vēl nevarēja tik viegli pārraut, pirkstu grieza pušu. Aitu pietika pašiem un pietika arī vilkiem. Brūklenes siekiem nesa mājās, sēnes kaut vai ar maisiem, kas vīžoja muguru locīt, piesālīja visam gadam. Bet vai visi piesālīja un dzīvoja labi? Ak, ne! Cilvēki senos laikos bija gluži tādi paši kā tagad. Tas ir, viņi bija dažādi.» Dažādi un atraktīvi lomās ir arī Dailes teātra sūnciemieši. Patiesi sīkā un žēlojamā Sīkuliene (Lidija Pupure), dikti resnais un svarīgais ciema vecākais Buķis (Aivars Siliņš), uz precēšanos kārā Ciepsliņa (Andra Biseniece-Auziņa), labvēlīgi naivā Plauķiene (Ausma Kantāne). Laimes lāci meklēt dodas puišeliski draiskais un romantiskais Andrs – Jānis Mūrnieks. Viņš ir Latvijas Kultūras akadēmijas 2. kursa students, noteikti pazīstams arī daudziem baušķeniekiem. Ješku arī tēlo students – Lauris Subatnieks, kurš savā lomā ir bravūrīgāks un pūcīgāks. Trešā līdzbraucēja lomā Ivars Auziņš, patiesi nelaimīgais Bukstiņš, kuram tik ļoti salst un kuru sajūsmina gan trakulīgā čigāniete, gan čaklā Adītāja Baltajās mājās. Bet Sūnu ciemā viņu gaida Ciepsliņa, slinka un nevīžīga, kura beigās tomēr apņemas laboties un izrādes noslēgumā nebeidz vien berzt un slaucīt.
Skatītāju vidū ir daudz bērnu. Desmitgadīgā Kristapa Auzāna iespaidi: «Man ļoti patika Melnā muiža. Smieklīgs bija Muižkungs, ļoti jocīgi darbojās viņa kalpi: Ģērbējs, Bīdītājs, Guldītājs, Slaucītājs. Interesanti bija tēlots zirgs, ar kuru trīs braucēji devās meklēt Laimes lāci. Arī lāča maska bija ļoti laba. Tik īsta! Tikai lācis pārāk daudz staigāja uz divām kājām. Toties rēca viņš iespaidīgi.
Izrāde man mācīja, ka visi darbi jādara pašam, nevis jāgaida, kamēr brīnums nokritīs no debesīm.»
Režisors Ģirts Nagainis izrādē izmantojis Valta Pūces dziesmas, kas komponētas agrāk un jau ir klausāmas arī audiokasetē. Tās labi iederas scenogrāfa Ričarda Štrauha pastkartiņestētiskajā skatuves iekārtojumā ar baltos sniegos iegrimušo ciema mājiņu.
