Pirms 90 gadiem tieši Zvaigznes dienā, 6. janvārī, arī virs Ludzas apriņķa Kārsavas pagasta Ranču sādžas atspīdēja maza zvaigznīte – VERO-NIKA KOMKOVA.
Pirms 90 gadiem tieši Zvaigznes dienā, 6. janvārī, arī virs Ludzas apriņķa Kārsavas pagasta Ranču sādžas atspīdēja maza zvaigznīte – VERO-NIKA KOMKOVA.
Viņa piedzima bērniem svētītā ģimenē. Šodien Komkovu ģimene pulcējas kopā, lai godinātu māmuļu un pateiktos viņai par garo un bagāto mūžu.
Pārdzīvoti divi kari
Veronikai Komkovai bijušas četras māsas un četri brāļi, un iznācis tā, ka viņa visus pārdzīvojusi. Savā ģimenē viņa uzaudzinājusi trīs dēlus un meitu. Sagaidīti un apmīļoti desmit mazbērnu un četri mazmazbērni, kuri vecmāmiņu nodēvējuši mīļvārdiņā – par Babiņu. Pirms 16 gadiem, mūža nogalē, Veronika kopā ar vīru pārcēlusies uz Bausku. Meitas Vijas ģimenē vecvecāki aprūpējuši mazmeitu un mazdēlu. Šeit mūža mierā aizmidzis Veronikas vīrs, ar kuru kopā nodzīvots vairāk nekā 50 gadu. Viņa atceras, kā iepazinusies ar kaimiņu puisi, bet māte ļāvusi abiem salaulāties tikai tad, kad pie vīra bijusi izdota Veronikas vecākā māsa. Tādi bijuši dzimtas likumi.
Veronika Komkova piedzīvojusi divus karus. Pirmo viņa tikpat kā neatceras, jo bijusi maza meitene. Otrajā pasaules karā no iesaukuma vācu armijā vīrs slēpies cūkkūtī izraktā bedrē. Pat Veronika lāga nav zinājusi, zem kura barokļa guļvietas slēptuve ierīkota. Vecākie bērni – Aleksandrs, Anatolijs un Vija – piedzimuši kara laikā un tikai jaunākais – Staņislavs – pēc drūmajiem notikumiem.
Bērni tērpjas kažokos
Veronikas tēvs bijis skroderis, nu gluži kā Blaumaņa «Skroderdienās» Dūdars – ar vienu kāju klibs. No tēva meita iemācījusies šūšanas prasmi, un nav bijis tāda apgērba, ko viņa nebūtu pratusi darināt. Kad Komkovu bērni 50. gados gājuši skolā, visi brīnījušies, cik labi tie apģērbti – siltās vilnas drēbēs un aitādas kažokos. Aitas audzējuši paši, tēvs ādas ģērējis, māmuļa šuvusi kažokus pašiem un kaimiņiem.
Katru vakaru divas stundas Veronika sēdējusi stellēs, līdz pašas vērptā vilna pārtapusi biezā audumā. Viņas rokām darināti arī palagi, galdauti, dvieļi. Bērni Komkovu ģimenē audzināti tā, ka viņi nezinājuši vārdiņus «nevaru» un «negribu», stāstīja meita Vija. Kaplētas bietes, kopti lopi, plēsti lūki, plūkti lini. Visi strādājuši no mazotnes, enerģiju un darbīgumu saglabājot visam mūžam.
Arī māmuļa vēl pirms pāris gadiem gājusi palīgā novākt kartupeļus, bet nu jau spēka sāk pietrūkt. Meitas mājā Veronikai ir sava istabiņa, aprūpe, cieņa un mīlestība. Staigāt palīdz brangs Siguldā griezts spieķis, kas savulaik kalpojis vīram.
