Nav daudz iemeslu, kas liek mūsu «varenajiem» pamest varas olimpu.
Nav daudz iemeslu, kas liek mūsu «varenajiem» pamest varas olimpu. Tas galvenokārt ir vecums, slimība, politisks demaršs, kompromitētība. Retāk vai gandrīz nekad – indivīda apziņa, ka viņš savas iespējas ir izsmēlis.
Odioza izskatās Krievijas prezidenta Jeļcina aiziešana no augstākā Krievijas oligarhijas posteņa. Laikam Krievijas vēsturē viņš ir pirmais «cars», kurš labprātīgi ir atteicies no «troņa». Visi iepriekšējie vadoņi no Kremļa vai nu tikuši iznesti ar kājām pa priekšu, vai arī tos ar nekonstitucionālām metodēm ir atstādinājusi tā pati vara, ko vadonis ir pārstāvējis.
Veiksmīgi organizētais Krievijas parlamenta vēlēšanu scenārijs pagaidām ir nodrošinājis labēji kreiso un kreisi labējo partiju koalīcijas pārsvaru par komunistisko ideju paudējiem. Tikai tāda tandēma izveide ļāva Jeļcinam pieņemt «drosmīgo» politisko lēmumu. V. Putins, kurš pašlaik ir Krievijas prezidenta vietas izpildītājs, neapšaubāmi ir Jeļcina protežē. Par to liecina kaut vai viņa parakstītais dekrēts par Jeļcina neaizskaramību.
Kāpēc tas tik nepieciešams? Neilgi pirms Jeļcina atkāpšanās Krievijas TV apspēlēja viņa meitas Tatjanas Djatčenko un tai tuvu stāvošu personu iespējamo līdzdalību, piesavinoties daudzus miljonus ASV dolāru no Krievijas valsts kases. Ja pēc vēlēšanām Krievijas valsts Domē ar lielu pārsvaru dominētu komunisti vai cita Jeļcina opozīcijas partija, kas dotu viņu kandidātam arī reālas izredzes prezidenta vēlēšanās, naudas piesavināšanās lieta tiktu pamatīgi izmeklēta. Pagaidām gan nešķiet, ka komunisti varētu reāli cerēt uz varu. Tie arī ir priekšnoteikumi, lai glābtu Jeļcina ģimenes godu.
Demisija ir lipīga lieta.
Arī Latvijas ģenerālprokurors paziņojis par atkāpšanos. Kas pamudināja uz šādu soli? Viens no populārākajiem pieņēmumiem varētu būt protests pret Saeimas deputātu grupas mēģinājumu uzurpēt tiesu varu.
Daži gan saka, ka prokuroram pietrūcis pilsoniskas drosmes darīt sabiedrībai zināmas tās personas, kuras ir iejauktas tā sauktajā pedofilijas lietā un uzsākt kriminālvajāšanu. Latvijas Republikas vārdam varētu kaitēt šī pieņēmuma apstiprinājums. Jebkuras valsts stiprumu un demokrātijas pakāpi norāda izpildvaras spēja «izgaismot» un saukt pie atbildības tos, kuri, būdami pie varas, ir grēkojuši pret likumu.
Ko no tā iegūst vai zaudē Latvijas Republikas sabiedrība? Taustāmu labumu acīmredzot nebūs, tikai kārtējā demokrātijas mācībstunda.
