Satiekot lauku vīrus un sievas, jau ilgāku laiku uzskatu par slikto toni viņiem vaicāt, kā veicas.
Satiekot lauku vīrus un sievas, jau ilgāku laiku uzskatu par slikto toni viņiem vaicāt, kā veicas. Bet šī – Pūķa – gada sākumā bez jautāšanas zemkopji sākuši runāt, sacīdami, ka tik bēdīgi Ziemassvētki sen nav bijuši. Vienīgi Jaungada lielā uguņošana šķietami kliedēju- si bēdīgo jušanu. Patiesi – nevienu iepriekšējo ziemu tik daudz lauku cilvēku statūtsabiedrībās nav atbrīvoti no darba – Gailīšu, Mežotnes, Svitenes, Codes, Īslīces, Iecavas pagastā. Neviens skaidri nezina, vai pavasarī viņš būs vajadzīgs. Zemnieki gan apsver, cik vērti būs viņu pūliņi. Rēķina un plāno jau tagad, bet nepārprotami viss jāsaliek vēl stingrākos rāmjos nekā agrāk. Lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenas un ražošanas izmaksas ir tikai par sliktu ražotājam. Var būt piesardzīgs, cik vien spēj, bet savas Latvijas ekonomikas līkločos tā arī paliec apmaldījies.
Iecavas pagastā darba vietas zaudē ap simt cilvēku. Jau attīstījusies un mūsdienīgas tehnoloģijas apguvusi sabiedrība pēc neveiksmīgā 1999. gada ir pati paziņojusi maksātnespēju. Saprotu vadības nevēlēšanos sniegt plašākus komentārus. Bet arī viens skaitlis pietiekami raksturo situāciju – liellopu gaļas ražošana pērn nedeva 120 tūkstoš latu plānoto ieņēmumu. Bija jāpazemojas un jālūdzas, lai lopus paņemtu pat par smieklīgu cenu – no 35 līdz 40 santīmu dzīvsvara kilogramā. Uzņēmējs bilst – man vajadzēja paredzēt, ka var slēgt ražotni, no kuras tika iegūta lēta lopbarība, vajadzēja ņemt vērā, ka liellopus arī ievedīs… Vai vienmēr domāsi to ļaunāko, ja centieni ir attīstīt, pilnveidot iesākto. Tāda pieeja ir riskanta un vienlaikus tomēr īstā.
Administrators jau sācis minētās sabiedrības struktūrvienību mantas izpārdošanu. Pirmajam pircējs atradies informācijas avotam – «Radio Zemgale». Tas nokļūs Rīgas biznesa aprindu pārziņā. Lūk, – tāpat kā visi ceļi ved uz Romu, visi ved uz Rīgu. Nav jau neviens laucinieks pret pārmaiņām, bet tādām, kas arī viņa vietu savā zemē ilgu laiku paredzētu. Diemžēl drošas un tālejošas lauksaimniecības politikas joprojām nav… Ātri un regulāri mainoties posteņos, katram nākamajam zemkopības ministram viegli pasacīt, ka viņš nav atbildīgs par iepriekšējā amatvīra izdarīto.
Esmu ieklausījusies vairākās baušķenieku diskusijās ar nozares pēdējiem trim ministriem. Katrs pasacījis, ka viņam tas krēsls nav vajadzīgs. Bet varbūt arī šādā domāšanā ir vaina jāmeklē. Ja amats tiek uzskatīts par nozīmīgu, tad tajā vēlēsies turēties ilgāk un vairāk darīt. Ja tas nav svarīgi, tad var «lauķiem» pašapzinīgi attraukt, – nāciet jūs kāds manā vietā!
