Padomju laikā Latvijā bija intensīva saimnieciskā darbība.
Padomju laikā Latvijā bija intensīva saimnieciskā darbība. Pavisam rekonstruēts vai no jauna uzbūvēts 220 lielu rūpnīcu, ap 300 km dzelzceļa. Ar asfalta segumu klātu autoceļu garumu palielināja sešas reizes. Ievērojami paplašināja ostas un radīja tirdzniecības floti ar 103 okeāna kuģiem. 1989. gada beigās nacionālās bagātības apjoms (bez zemes, tās dzīļu, mežu vērtības un iedzīvotāju personiskā īpašuma) bija 36 miljardi rubļu jeb pēc tā laika maiņas kursa – 50 miljardu dolāru.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz mūsu valsti devās liels skaits «padomdevēju», kuri neatlaidīgi pieprasīja privātīpašuma atjaunošanu. Valdība jau 1992. gada jūnijā pieņēma likumu par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju.
Interesanti, ka šis likums neparedzēja savākt privatizējamo objektu dokumentus, un vēlāk bieži atklājās, ka tādu nemaz nav. Visi gali ūdenī. Privatizācijas process atgādina kriminālromānu. Pirms objekta novērtēšanas privatizējamo uzņēmumu bieži vien nolaiž «līdz kliņķim». Arī privatizācijas kārtība stipri dīvaina. Vispirms tiek privatizēti uzņēmumi ar lielu peļņu (bankas, naftas bāzes, degvielas pārdošanas stacijas utt.), kas tik nepieciešama valsts budžetam.
Galīgi tika izkropļota ideja par sertifikātiem. To reālā vērtība ir tikai pieci procenti no nominālās. Līdzšinējās privatizācijas dēļ Latvijā ir izveidojusies bagātnieku saujiņa, bet divas trešdaļas tautas tikai eksistē.
Uzskata, ka privatizācijas gaitā 70 procentu valsts īpašuma nonācis ārzemnieku rokās. Viņi rīkojas divējādi: uzņēmumus, kuri var aizkavēt ārzemju preču ievešanu Latvijā, likvidē (VEF, RVR, «Alfa»); kuru produkciju var eksportēt, ekspluatē strādniekus, maksājot niecīgas darba algas («Liepājas metalurgs», dažas tekstilfabrikas). Vēl palikuši lielie valsts uzņēmumi: «Latvijas kuģniecība», «Latvenergo» (1998. gadā 50 miljonu latu peļņas), «Latvijas dzelzceļš», meži u. c. Kroplīgās saimnieciskās darbības dēļ valstij trūkst naudas, un, lai attālinātu bankrotu, valdība naudu aizņemas ārzemēs. Valsts ārējais parāds ir aptuveni 478 miljoni latu. Valsts kreditori ir Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Pasaules Banka u. c. Tās ir lielas augļotājsabiedrības, kuras par augstiem procentiem aizdod naudu un lēti pērk bankrotā nonākušu valstu īpašumus.
Katram Latvijas pilsonim ir jāsaprot, ka, pārdodot mūsu valsts mantu ārzemniekiem, mēs zaudējam neatkarību. Kas maksā, tas pasūta mūziku.
U. VIĻUMS
Rīgā
