Pat tie, kuri iepriekš nezināja, ka Latvijā ir tāda pilsēta Bauska, pagājušajā nedēļā to būs iegaumējuši.
Pat tie, kuri iepriekš nezināja, ka Latvijā ir tāda pilsēta Bauska, pagājušajā nedēļā to būs iegaumējuši. Visu televīziju un vairāku nacionālo laikrakstu žurnālisti bija mūsu pilsētā – sakarā ar pensionēto pedagogu protesta aktivitātēm rajona lielākajā vidusskolā. Ja skolotāji, kā solījuši, saskaņā ar grozījumiem Pensiju likumā būtu aizgājuši no darba, vairāku svarīgāko priekšmetu pasniegšana tiktu pārtraukta.
Tagad viss esot atrisināts. Izglītības un zinātnes ministrs Māris Vītols Latvijas Radio ziņu pārraidē priecīgi stāstīja, ka tikai divas reizes viņam esot nācies zvanīt uz Bauskas Domi un atrasts lielisks kontakts ar pašvaldības vadītāju Jāni Teikmani. Pensijas vecumu sasniegušajiem 1. vidusskolas skolotājiem pašvaldība piemaksāšot.
Pirmajā brīdī šis žests šķiet cēls un patiesas cieņas vērts. Tomēr pārdomājot nevaru atbrīvoties no bažām. Gada nogalē tika pausts, ka liekas naudas Bauskas budžetā nav, tēriņi tiekot «apcirpti». No kādiem līdzekļiem un cik ilgi tiks finansētas šīs piemaksas skolotājiem? Un kāpēc tikai viņiem? Ir arī citi pensijas vecumu sasnieguši neaizstājami speciālisti.
Nepavisam neesmu droša, vai Bauskas Domes priekšsēdētāja lēmumu ar sajūsmu novērtēs kolēģi citās pašvaldībās. Izglītības un zinātnes ministrijas nolūks taču ir ļoti atklāts. Ja reiz Bauskas Dome var piemaksāt saviem pedagogiem – lai to dara arī citas pašvaldības, kur rodas līdzīgas situācijas. Tā, lūk, ar vienu vēzienu valdības un Saeimas kopīgi sarūpētā mēslu kaudzīte būs paslaucīta zem vietējo pašvaldību kājslauķīša. Turklāt tas, kas šobrīd šķiet Bauskas Domes labas gribas žests, jau pēc pusgada vai gada var parādīties valsts budžeta ailēs kā obligāts pienākums visām pašvaldībām.
Izglītības un zinātnes ministrs Māris Vītols uzsvēris, ka skolu darbā lielāka loma jāpiešķir vecākiem. To spēju saprast tikai tā – bērnu skološana, tās pieejamība un kvalitāte turpmāk būs vecāku problēma. Vispirms tas attiecināts uz augstāko izglītību, ko no šī gada rudens Latvijā varēs iegūt tikai par līdzdalības maksu. Pirmā kursa students gan reti spēj maksāt vairāk par tramvaja biļetes cenu. Studiju kredītu saņemšanai šajā mācību gadā bija atvēlēts daudzkārt mazāk naudas nekā nepieciešams, tāpēc mācību finansēšana nodota vecāku ziņā. Kā pasakā – , zirdziņ, stiepies! Tiekam radināti pie domas, ka tagad vidējā izglītība, bet drīz noteikti arī ābeces zinību apgūšana būs atkarīga nevis no valsts piedāvātajām iespējām, bet no vecāku iejūtības un centības.
Viens no iepriekšējās valdības spices vīriem savulaik par to izteicās ļoti tieši. Bērni piedzimstot konkrētiem cilvēkiem, nevis valstij, tāpēc nevajagot gaidīt, lai valsts par viņiem gādā.
Bet kas ir valsts, vai tie neesam mēs, iedzīvotāji?
