Stelpiete Jevgenija Pelūde joko, ka viņai ir divas dzimtenes – Polija un Baltkrievija. Kopš 1959. gada par Jevgenijas mājvietu kļuvusi Latvija.
Stelpiete Jevgenija Pelūde joko, ka viņai ir divas dzimtenes – Polija un Baltkrievija.
Kopš 1959. gada par Jevgenijas mājvietu kļuvusi Latvija.
Sastop lāčumāti
Jevgenija dzimusi pirms 60 gadiem Polijā, tagadējā Baltkrievijas teritorijā, Braslavas apkaimē. Meitene mācījās ceturtajā klasē, kad kopā ar vecākiem tika izsūtīta uz Urāliem. Tur pabeidza skolu, iepazina taigas skarbo skaistumu, tās puses ļaudis. «Mēdzu sevi dēvēt par meža meitu, jo Urālos pagāja bērnība. Arī daudz briesmu tur piedzīvots. Reiz taigā, kopā ar draudzenēm avenēs ejot, uzdūrāmies lāču mātei. Laimīgā kārtā viņa mūs nepaguva pamanīt, citādi mums būtu klājies plāni,» atceras Jevgenija. «Iespējams, Dievs mani tagad žēlo šeit, Latvijā, dodams labus radus, draugus un kaimiņus. Bērnībā daudz nācies ciest. Vēl tagad atceros kā garšo zupa no balandām un kartupeļu mizām,» tā Jevgenija. Starp citu, radi un paziņas gaviļnieci nesauc citādāk, kā tikai par Ženiju. Viņu joprojām pazīst kā enerģisku, sabiedriski aktīvu, reizēm mazliet «šerpu» sievieti.
Kad Ženija pēc izsūtījuma atgriezās dzimtajā pusē, viņai tika liegts doties pie tuviniekiem uz Poliju. Stelpē Ženija nokļuva tādēļ, ka radiem bija pazīšanās ar Stelpes kolhoza priekšsēdētāju Mihailu Drozdu. Te, Stelpē, Ženija ieskatījās savā nākamajā vīrā Edgarā, kurš bija tikko atgriezies no četru gadu dienesta jūrniekos. 1961. gadā abi svinēja kāzas.
Jubilāre patiesībā dzimusi Jaungada naktī – 1. janvārī –, bet kristīta pēc divām nedēļām. Kara un pēckara jukās dokumentāls apliecinājums par īsto dzimšanas dienu esot pagaisis, tādēļ «pēc papīriem» Ženija kļuvusi par divām nedēļām jaunāka, jo «oficiālo» dzimšanas dienu svin 14. janvārī. Par meitas īsto dzimšanas dienu zina teikt tikai māmuļa Sofija, viņa šodien, bērnu aprūpēta, dzīvo Edgara tēva mājās «Birzniekos». Arī Ženijas pārējie tuvinieki ir tepat. Jaunākais dēls Jānis, kam 8. janvārī apritēja 35 gadi, Stelpes pagastā strādā par šoferi. Vecākais, Andris, ar ģimeni dzīvo Ogrē. Stelpes pagastā mājo arī Ženijas brālis Viktors.
Mājās valda rosība
«Mūsu «Birznieki» mūždien cilvēku pilni. Brauc ciemos daudzie radi, mani pieci mazbērni, nāk kaimiņi. Vīramāte kādreiz mācīja – ja kāds ienāk mājā, vismaz krūzīti ūdens viņam pasniedz! Iespējams, ka ar viesmīlību esam iemantojuši daudzus labus draugus un kaimiņus,» spriež Ženija.
«Birznieku» apkārtne liecina par saimnieku vēlmi dzīvot sakoptā vidē, priecāties par paveikto, pašu izaudzētiem ziediem. To atzinuši arī pagasta padomes darbinieki, izraugoties sakoptākās lauku sētas. Jau vairākus gadus ceļu, kas ved uz «Birzniekiem», ieskauj dāliju un rūtenīšu aleja.
«Omes parks» – pašas un citu priekam
«Man ārkārtīgi patīk darboties ārā – dārzā, mežā,» saka Ženija. «Ar mazu cirvīti esmu tuvākajā apkārtnē visus kārklus iznīdējusi. Tur, kur pļavā kādreiz zaļoja necili krūmāji, tagad balto slaidi bērzi. Visas mūsu meža robežas uzturu tīras. Vienu meža gabalu mazbērni dēvē par «omes parku». Turp dažkārt aizejam visi kopā, vācam un dedzinām praulus un kritalas, lai mežs būtu tīrs un skaists.»
Jubilāres vīramāte bija skolojusies mājturībā. No viņas Ženija apguvusi ēdienu gatavošanas mākslu, tādēļ daudzos godos aicināta par saimnieces «labo roku».
Visu darba mūžu Ženija aizvadījusi Stelpes konservu cehā. Smagais darbs nodarījis pāri viņas veselībai. Taču arī tas neliedz sešdesmito dzimšanas dienu sagaidīt ar prieku un optimismu. Īpaši spēcina apziņa, ka līdzās dzīvo tik daudz labu un mīļu cilvēku.
